Prostitūtas

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Prostitūta, mauka u.c. - sieviete, kura sniedz seksuālus pakalpojumus par samaksu un veidoja tiesiski, sociāli un morāli no pārējās sabiedrības nošķirtu grupu. Tas var būt vienīgais iztikas gūšanas veids, gan arī papildus peļņa citai pamatnodarbei. Jaunajos laikos Eiropā pēc t.s. buržuāziskajām revolūcijām pirmo reizi sāka pieņemt virkni prostitūciju regulējošu likumdošanas aktu un šīs nodarbes pakļaušanu uzņēmējdarbības likumdošanai. Francijā prostitūcijas sanitāro kontroli ieviesa 1778. gadā. Šo sistēmu pārņēma arī citas Eiropas valstis. Galvenais iemesls valsts īpašai politikai prostitūcijas jomā bija pieaugošā saslimstība ar sifilisu. Pēc Francijas parauga Krievijas impērijā prostitūcijas kontroles un reglamentācijas administratīvo sistēmu aizsāka veidot XIX gs. 40. gados. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, Rīgā bija 334 prostitūtas jeb 0,72 % no visu pilsētā strādājošo sieviešu kopskaita.[1] Publisko namu un tajos strādājošo prostitūtu uzraudzība un kontroli īstenoja Medicīnas policijas komitejas (sk. Rīgas Medicīnas policijas komiteja). Reģistrētajām prostitūtām pasi apmainīja pret speciālu dokumentu t.s. biļeti, un tām ik nedēļu bija jāierodas policijā uz medicīnisko pārbaudi. Policijai, ja kāda sieviete, kas nodarbojās ar prostitūciju, pārcēlās uz citu pilsētu, par to bija jāinformē šīs pilsētas policija. Prostitūtu saraksti guberņu centros atradās policijā, pārējās pilsētās – slimnīcā.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Первая всеобщая перепись населения Российской империи, 1897 г.: Лифляндская губерния. / Под. ред. Н. А. Тройницкого. – Санкт-Петербург, 1905. – Т. XXI. – С. 14, 15, 160, 161

Literatūra

  • Kreicbergs J. Baltijas sieviešu tiesības: Populārs juridisks attēlojums. – Rīga, 1909.
  • Bēbelis A. Sieviete un sociālisms. – Rīga, 1912.
  • Gurins G. “Rīgas kārdinātājas” pagājušajā gadsimtā. Prostitūcija: gadsimta sākuma hronika. // Pilnīgi Atklāti. – 1995. – Nr. 62. – 12., 13. lpp
  • Straube G. Ļaunums, ar kuru izvairās no lielāka ļaunuma. // Pilnīgi Atklāti. – 1990. – Nr. 10. – 8., 9. lpp.
  • Straube G. Prostitūcija laikmetu griežos jeb noteikumu Nr. 427 vēsturiskā attīstība. // Lauku Avīze. 19.12.1998.
  • L. Kāda Rīgas ēnas puse. // Baltijas Vēstnesis. 12.01.1900.
  • Jaunavu vilināšana uz netiklību. // Baltijas Vēstnesis. – 5.01.1899.
  • Sieviešu aizsardzība. // Dienas Lapa. – 13.04.1899.
  • L.K. Sievietes tagadējais stāvoklis. // Dienas Lapa. – 19.,21., 22., 25., 26. janvāris, 1893.

  • Anderson B.S., Zinser J.P. A History of Their Own: Women in Europe from Prehistory to thePresent. Vol. 2. – Harper Perennial, New York, 1988

  • Лебина Н.Б., Шкаровский М.В. Проституция в Петербурге (40-е гг. XIX в.–40-е гг. XX в.). – Прогресс-Академия, Москва, 1994
  • Шашков С.С. История русскойженщины. – Санкт-Петербург, 1879
  • Лесков Н.С. Унизительный торг. // Исторический вестник. – 1885. – Т. XX. – С. 287

Resursi internetā par šo tēmu