Sīkpilsonība

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Sīkpilsonība (kr. мещанство, pol. vienskaitlī mieszczanin - "pilsētnieks"), arī mietpilsonība (latviskais apzīmējums, iespējams, nāk no "miests") - kārta Krievijas impērijā laikā no 1775. līdz 1917. gadam, kuru pārsvarā veidoja pilsētu priekšpilsētu iedzīvotāji (amatnieki, sīktirgotāji, sīknamnieki), kas bija apvienota kopienās ar savu pašpārvaldi. XIV-XVII gs. tā dēvēja ukraiņu un baltkrievu pilsētu iedzīvotājus. Pēc 1775. g. guberņu reformas sīkpilsonībā ieskaitīja piepilsētniekus (kr. посадские люди), kuru īpašums bija mazāks par 500 rubļiem. Maksāja galvasnaudu, bija pakļauti rekrutēšanai, ar ierobežotu pārvietošanās brīvību. Piederība šai kārtai bija mantojama, taču turību ieguvušie sīkpilsoņi jeb mietpilsoņi varēja kļūt par tirgoņiem, savukārt izputējušie tirgoņi - par mietpilsoņiem. Par sīkpilsoņiem varēja kļūt arī zemnieki, kas atbrīvoti no dzimtbūšanas. Katras pilsētā, piepilsētā vai miestā sīkpilsoņi veidoja īpašas kopienas, ko vadīja stārasts un tā palīgi.

1811. gadā Krievijas impērijā bija reģistrēti 949 900 sīkpilsoņi (35,1% no pilsētu iedzīvotājiem), 1897. gadā - 7 449 300 (44%). 1860. gadu reformu rezultātā sīkpilsoņi jeb mietpilsoņi guva iespēju iestāties valsts dienestā vai kļūt par brīvo profesiju pārstāvjiem.

Literatūra

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 21. lpp.

  • Города феодальной России. / Сб. ст. - Москва, 1966
  • Смирнов П. П., Посадские люди и их классовая борьба до середины XVII в. / т. 1-2, - Москва-Ленинград, 1947-48

Resursi internetā par šo tēmu