Spinoza

Benedikts Spinoza (Benedictus de Spinoza, 1632.-1677.) - filosofs, ģeometriskās metodes filozofijā izveidotājs.

Baruhs Espinosa (d'Espinosa) dzimis 1632. gada 24. novembrī Amsterdamā, sefardu tirgotāju Mišela (Michael) un Hannas (Hana Debora) ģimenē. Māte mirusi, kad viņam bija seši gadi. Mācījies vietējā rabīnu skolā (Talmuda, Kabalas pamati). Iepazinies arī ar Akostas un Maimonida darbiem, kas ietekmējuši viņa pasaules skatījumu un attiecības ar kopienu. Tēvs miris 1654. gadā. Spinoza pārņēma tēva biznesu, taču mantoja arī tā parādus, tāpēc 1656. gadā atsacījās no tēva mantojuma un tādējādi arī no viņa parādiem (nebija vēl 25 gadus vecs un tāpēc juridiski bija nepilngadīgs bārenis, kuru likums aizsargāja no kreditoriem). Par brīvdomību un nepaklausību šī paša gada 27. jūlijā pakļauts heremai un tika izstumts no Amsterdamas jūdu kopienas. Uzsāka mācības bijušā jezuīta van den Endena (Franciscus van den Enden) skolā (sengrieķu valoda, latīņu valoda, neoplatonisms, sholastika, dabazsinātnes). Apguvis stikla slīpētāja amatu, lai pelnītu sev iztiku (tas gan nebija viņa vienīgais ienākumu avots, jo arī draugi un aizbildņi paklīdzēja materiāli, piemēram, Simons de Vrizs 1667. gadā mirstot, novēlēja Spiinozam ik gadu izmaksāt 300 guldeņu stipendiju). 1660. gadā pēc rabīnu padomes lūguma Amsterdamas rāte lika Spinozam atstāt pilsētu un viņš pārcēlās uz dzīvi Reinsburgā (Rijnsburg), netālu no Leidenes. Šajā laikā jau ir diezgan zināms intelektuāļu aprindās, aktīvi sarakstās ar daudziem, Spinozas idejas tiek apspriestas. 1663. gada vasarā pārcēlās uz dzīvi Vorburgā (Voorburg), netālu no Hāgas. 1670. gadā apmetās Hāgā, kur nodzīvoja līdz pat savai nāvei. 1673. gada februārī Reinas pfalcgrāfs Kārlis I Ludvigs (Karl I. Ludwig, Pfalzgraf bei Rhein,) viņu aicināja pasniegt Heidelbergas universitātē, taču Spinoza atsacījās no šīs piedāvājuma divu apsvērumu dēļ: baidījās, ka pasniegšanas darbs kavēs viņa filozofiskās refleksijas, un vēlējās saglabāt domāšanas brīvību, jo aicinājuma vēstulē bija mājiens nevērsties pret reliģiju. Savus pirmos sacerējumus rakstīja spāniski, bet vēlāk - latīņu vai nēderlandiešu valodās, strukturāli tos veidojot veidots pēc sacerējumu ģeometrijā parauga. Savu mūžu nodzīvoja visai nošķīries no sabiedrības, galvenokārt uzturot attiecības ar sava laika domātājiem sarakstes ceļā, apspriežot dažādus teorētiskus jautājumus. Tiek raksturots kā askētisks vientuļnieks, kas savu mieru un iespēju dzīvot saskaņā ar savu pārliecību vērtēja augstāk par visiem citiem pasaules labumiem. Miris 1677. gada 21. februārī. Savas dzīves laika publicējis divus darbus: "Dekarta filozofijas pamati" (Renati des Cartes Principiorum Philosophiae Pars I et II, More Geometrico Demonstratae, 1663.) un anonīmi izdoto "Reliģiski politiskais traktats" (Tractatus Theologico-Politicus, 1670.). 1677. gadā tika izdots Spinozas darbs "Ētika" (Ethica), bet 1852. gadā - "Īss traktats par Dievu" (Korte Verhandeling van God, de Mensch, en deszelos Welstand). Miris 44 gadu vecumā, 1677. gada 21. februārī Hāgā (it kā no tuberkulozes).

Spinozas mācības divas centrālas tēmas ir t.s. ģeometriskā metode un politiskā filozofija. Par zināšanu mērķi, kā daudzi tā laika domātāji, uzskatīja cilvēka pilnveidošanos. Mācīja, ka pastāv tikai daba (pasaule), kas ir pati savs cēlonis un kam, lai pastāvētu, nekas cits nav nepieciešams. Kā "radoša daba" tā ir substance jeb Dievs. No substances - esamības bez priekšnoteikumiem, Spinoza atšķir atsevišķu galīgu kā ķermenisku, tā arī domājošu objektu (modu) pasauli. Substance ir viena, bet modu - bezgalīgi daudz. Spinoza faktiski pieņem Dekarta pirmo substances formulējumu ("ar Dievu es izprotu absolūti bezgalīgu esību, proti, substanci, kas sastāv no bezgalīgi daudziem atribūtiem (..) ar atribūtu es saprotu to, ko prāts izprot substancē kā to, kas veido tās būtību"), taču noliedz pieņēmumu par sekundārām substancēm. Spinozas mācībā pastāv arī modi (substances atribūtu noteikta modifikācija), ar ko viņš saprota substances rosinājumu jeb to, kas ir esošs citā, caur kuru tad tas arī tiek apjēgts - noteiktas domas esot domājošas lietas mods, bet domāšana ir viens no substances atribūtiem. Bezgalīgais prāts varētu aptvert bezgalīgo substanci visos tās veidos jeb aspektos, taču cilvēka galīgā sapratne substances būtību kā bezgalīgu aptver tikai divos aspektos: kā "izplatību" un kā "domāšanu". Tie ir substances atribūti, par kuriem Spinozas mācība pirmajā brīdī var šķist materiālistiska, būtībā ir metafiziska - kustību Spinoza neuzskatīja par substances atribūtu. (Spinozas ideja, ka Dievs jeb "substance" savieno divus atribūtus – izplatību [materiālo pasauli] un domāšanu, ļāva daudziem uzskatīt, ka Spinozas Dievs ir "daba" un viņu traktēt kā panteistu. ) Uz šī pamata viņš izveidoja savu mācību par cilvēku: cilvēks ir būtne, kurā izplatības modam - ķermenim atbilst domāšanas mods - dvēsele. Kā uz viena, tā uz otra moda pamata cilvēks ir dabas daļa. Mācībā par dvēseles modu Spinoza visu komplicēto psihes dzīvi reducēja uz prātu un kaislībām jeb afektiem: prieku, bēdām un iekāri. Gribu viņš identificēja ar prātu. Cilvēka rīcību nosaka tiekšanās pēc pašsaglabāšanās un pašlabuma. Skeptiski raudzījās uz ideju par gribas brīvību, norādot, ka griba vienmēr būs atkarīga no motīviem, taču uzskatīja par iespējamu brīvību kā rīcību, kas pamatojas uz izzinātu nepieciešamību. Brīvs var būt tikai gudrais. Prāta slēdzienus vērtēja augstāk par jutekliskajām zināšanām jeb empīrisko pieredzi, bet par augstākās raudzes intelektuālajām zināšanām atzina tiešu patiesības apjēgsmi jeb prāta intuīciju. Par patiesības kritēriju, līdzīgi Dekartam, uzskatīja skaidrību un noteiktību. Tā kā reliģijas mērķis nav izziņa, bet gan cilvēces vešana uz tikumību, ne reliģija, ne valsts vara nedrīkst ierobežot domas brīvību. Savā darbā “Politiskais traktāts” Spinoza it kā turpina Hobsa uzskatus, ka cilvēks cilvēkam saskaņā ar dabas likumiem iedveš naidu un bailes, taču uzskata ar labāko valsts formu demokrātiju. Izveidoja savu mācību par brīvību pierādot, ka nepieciešamības ietvaros iespējama indivīda brīvība. Spinoza politikas zinātnē iegāja kā pārejoša figūra starp iepriekšējo politisko domāšanas paradigmu un nākošo ko pārstāv Loks, Monteskjē, Ruso, Kants.

Literatūra par šo tēmu

Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 391.-392. lpp.
Kūle M., Kūlis R. Filosofija. – Zvaigzne ABC: Rīga, 1996. 291-292. lpp.
Benedikts Spinoza. Ētika. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1998. - 371. lpp. ISBN 9984046117

Boucher Wayne I. Spinoza in English: A Bibliography from the Seventeenth Century to the Present. - Thoemmes Press, 1999
The Cambridge Companion to Spinoza. / Garrett Don, ed. - Cambridge University Press, 1995
Gatens Moira and Lloyd Genevieve. Collective imaginings : Spinoza, past and present. - Routledge, 1999. ISBN 0-415-16570-9
Goldstein Rebecca. Betraying Spinoza: The Renegade Jew Who Gave Us Modernity. - Schocken, 2006 ISBN 978-0-8052-1159-7
Lloyd Genevieve. Spinoza and the Ethics. - Routledge, 1996. ISBN 0-415-10781-4
Nadler Steven. Spinoza's Ethics : An Introduction. - Cambridge University Press, 2006. ISBN 978-0-521-83620-3
LeBuffe Michael. Spinoza and Human Freedom. - Oxford University Press, 2010
Williams David Lay. Spinoza and the General Will // The Journal of Politics, Vol. 72, 2010 (April): 341-56.

Спиноза Б. Сочинения. В 2-х томах. Т. 1. / Вступительная статья К. А. Сергеева. - Наука: СПб., 1999. - 489 с. ISBN 5-02-026750-3
Спиноза Б. Сочинения. В 2-х томах. Т. 2. / Вступительная статья К. А. Сергеева. Наука: СПб., 1999. - 629 с. ISBN 5-02-026751-1
Спиноза Б. Этика / Пер. с лат. Н.А. Иванцова. - Аста-пресс ltd.: СПб., 1993. - 248 с. ISBN 5-85962-044-6
Майданский А.Д. Геометрический порядок доказательства и логический метод в «Этике» Спинозы // Вопросы философии. М., 1999. № 11. С. 172-180.
Кауфман И.С. Философия Спинозы в России. Первая часть. 1774-1884 // Историко-философский ежегодник 2004. М., 2005. С.312-344.

Resursi internetā par šo tēmu

Spinoza

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt