Triāriji

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
triārija ietērps pirms Marija reformas III-II gs.p.m.ē.

Triāriji (lat. triarii, no tres - "trīs") - smagi bruņoti kājnieki leģiona sastāvā IV-II gs. p.m.ē. Sākotnēji triāriji bija vīrieši no 1. īpašuma šķiras (varēja atļauties iegādāties bruņas), kurus kaujas ierindā izvietoja trešajā līnijā (no kurienes nosaukums). Kopš II gs.p.m.ē. par triārijiem dēvēja 40-45 gadus vecus karavīrus - kuriem bija lielāks fiziskais spēks, pieredze (dienestā vismaz 15 gadus) un labāka cīņas prasme, taču vecuma dēļ jau mazinājās izturība ilgstoši cīnīties, - kuri kaujā tika iesaistīti tikai pašā pēdējā brīdī, lai tie salauztu pretinieka ierindu un mainītu kaujas gaitu. To bruņojumā bija garais šķēps (vēlāk metamais pilums), ovāls bronzas vairogs (vēlāk, pēc otrā pūniešu kara, skutums). kā arī kājsargi, ķermeņa bruņas vai bruņukrekls. Sākotnēji triāriji veidoja 10 manipulas (60 triāriji katrā). Gadījumā, ja priekšējās līnijas, kuras veidoja prinkipi, hastati, sāka atkāpties, triāriji izveidoja falangu, kurai pretinieku bija jāaptur un jādod iespēja pārējām vienībām pārgrupēties pretuzbrukumam. Ja pretinieka kavalērija draudēja apiet leģiona kaujas līniju, draudot ar uzbrukumu no sāniem vai aizmugures, tieši triāriju manipulas pārvietojās, apturot šo uzbrukumu. Retumis triārijus izmantoja triecienam no flanga, bet biežāk paturēja leģiona nometnes apsargāšanai. Pēc Marija reformas (107. g.p.m.ē.) triāriji saglabāja savu nosaukumu, taču vairs neveidoja atsevišķas vienības, bet tika iekļauti parasto kohortu kaujas sastāvā.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 123. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu