Troickas bataljons

No ''Vēsture''

Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Latviešu (Troickas) strēlnieku bataljons (kr. Латышский (Троицкий) стрелковый батальон; an. 1. Latvian (Troitsk) Rifle Battalion), 1. Latvijas atbrīvošanas bataljons jeb 1. atsevišķais bataljons (1-й Отдельный Троицкий латышский батальон), arī 1. Latvijas atbrīvošanas pulks - no bijušajiem latviešu strēlniekiem un latviešu kolonistiem un bēgļiem komplektēta "Latvijas nacionālā karaspēka" vienība Sibīrijā laikā no 1919. līdz 1920. gadam. Komandieris (14.10.1918.-06.11.1920.) štabskapitans P.Dardzāns.

Vienība sākta formēt Sibīrijas Pagaidu valdības kara departamenta (военное ведомство Временного Сибирского правительства) priekšnieka ģenerāļa Galkina 1918. gada 1. oktobra rīkojumu Nr.109. tika dota atļauja Sibīrijas armijas sastāvā Samarā formēt "latviešu strēlnieku pulkus". 14. oktobrī par latviešu vienību formēšanas vietu tika izvēlēta Troicka (Троицк) Orenburgas guberņā (mūsd. Čeļabinskas apgabals). Bataljons Troickā pildīja saradzes dienestu, 29.04.-29.05.1919. piedalījās Kustanajas apriņķī (Кустанайский уезд) vairākās soda operācijās pret lielinieku partizāniem (карательный латышский отряд капитана Бриесма - 120 strēlnieki un 7 virsnieki kapitana Ž.Briesmas vadībā). Taktiskā ziņā bija pakļauts Austrumu frontes 2. armijai (2-я армия Восточного фронта, командующий: Генерального штаба (1900) генерал-лейтенант (08.1919) Николай Алексан. Лохвицкий (07.1919 – 08.1919)).

No 1919.g. februāra pulks juridiski pakļāvās franču militārajai misijai. Tuvojoties Sarkanajai armijai, no 1919. gada 25. jūlija līdz 28. augustam vienība (625 vīri) veica 500 km garu pārgājienu kājām no Troickas līdz Makušino dz.st., kur 17. augustā izdevās iesēsties vilciena ešelonā un turpināt ceļu līdz Omskai. 6. novembrī saņēma pavēli apsargāt Transsibīrijas dzelzceļu pie Jeņisejas dzelzceļa stacijas 120 km garumā. 1919. gada 16. novembrī Sibīrijas armijas virspavēlnieks V.Boldirevs (В.Г. Болдырев) deva rīkojumu izformēt latviešu vienību – „finanšu grūtību, apģērba un ieroču trūkuma, kā arī frontes daļu nepilnīgas komplektācijas dēļ“, - un iekļaut tā personālsastāvu formējamā 2. Urālu kadru pulkā (2-й Уральский кадровый полк). Šajā pašā dienā SULNP parakstīja vienošanos ar Čehoslovākijas Nacionālās Padomes Krievijas nodaļu par latviešu karaspēka vienību apgādi, bataljons militārā ziņā tika pievienots Čehoslovāku korpusam. Valkāja zilo Austroungārijas armijas uniformu, bet zem piedurknes uzšuves vairodziņa 1/2 collu platu lenti Latvijas nacionālajās krāsās, pie cepures kokardes vietā 1 collu garu un 1/2 collu platu nacionālo lenti. Kopā ar čehoslovāku korpusu, 3. divīzijas arjergardā (starp čehu un poļu ešeloniem) sedzot tā atkāpšanos, bataljons šķērsoja visu Sibīriju un Mandžūriju (piedalījās t.s. Ņižņeudinskas kaujā). Sabrūkot poļu divīzijai, bataljonam izdevās izlauzties no ielenkuma un atkal pievienoties čehiem. 1920. gada 3. janvārī bataljonā bija jau 906 vīri, taču pie Kļukvennajas dzelzceļa stacijas ~200 strēlnieki dezertēja. 1. aprīlī 614 vīru sastāvā bataljons ieradās Čitā, bet 23. aprīlī - Harbinā. Pēc čehu korpusa štāba uzskaites, 1920. gada maijā vienībā bija jau 31 virsnieks un 710 kareivji, un bataljons pārdēvēts par "1. Latvijas atbrīvošanas pulku" (praksē turpināja dēvēt vienkārši par 1. latviešu strēlnieku pulku: 1-й Латышский стрелковый полк). Veicis ~6000 km garu ceļu, 1920. gada 13. jūnijā pulks ieradās Vladivostokā. 1920. gada 20.-21. jūnijā divos japāņu kuģos "Neisen Maru" (nosaukums, iespējams, kļūdains; veda 338 karavīrus uz borta) un "Chikuzen Maru" (750 karavīri uz borta, t.sk. arī privātpersonas) izbrauca uz Japānas ostu Cugaru, no kurienes pārvietojās uz kuģa "Воронеж", kurš 1920. gada 24. jūnijā atstāja ostu un devās uz Latviju. 1920. gada 3. oktobrī pulks ieradās Liepājā, bet 6. oktobrī - Rīgā.

1920. gada 1. augustā pulks tika izformēts: daļu demobilizēja, bet atlikušos 28. oktobrī pārdēvēja par Latvijas strēlnieku (Troickas) pulku - no decembra pulka daļas izvietotas Ludzā, Krāslavā un Rēzeknē robežas apsardībai. 1922. gada janvārī pulku pārformēja un kā 3. bataljonu iekļāva Aizputes kājnieku pulkā.

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920 : Enciklopēdija - Preses nams: Rīga, 1999., 129., 276.-277. lpp.
  • Pēteris Dardzāns. Dieva plaukstā - Latviešu vecā strēlnieka atmiņas. Pārdomas. Atziņas. (1. sējums) - autora izdevums: Čikāga (ASV), 1985. - 539 lp.
  • Alekse I. Vienatnē svešumā. Ar Troickas pulku mājup. // Latvijas Vēstnesis. Rīga, 2004. gada 16. septembris.
  • Freimanis Jānis. Kāda Troickas bataljona kareivja gaitas svešumā un dzimtenē. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2002., Nr.4., 131.-150. lpp.
  • Kramiņš Gunārs. Troickas un Imantas pulki kā pirmās neatkarības karaspēka vienības. // Latviešu karavīrs vēsturiskā skatījumā : 2005., 2007. g. semināru materiāli ar papildinājumiem. - Latviešu virsnieku apvienība: Rīga, 2009. 113 lpp. - 14.-20. lpp.
  • Lauks Kārlis. Troickas pulks : dienas grāmata par pulka gaitām. - autora izdevums: Toronto, 1978., 240 lpp.
  • Pumpuriņš Tālis. Latviešu nacionālo krāsu propaganda Sibīrijā un Tālajos Austrumos Latvijas valsts tapšanas un Brīvības cīņu laikā. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 23.-29. lpp.

  • Joan McGuire Mohr. The Czech and Slovak Legion in Siberia, 1917-1922. - McFarland & Co, 2012 - 275 p. ISBN 0786465719

Resursi internetā par šo tēmu

Lietotāja rīki
Šī lapa darbojas ar SIA Pragmatic atbalstu