Ulmanis Kārlis

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ulmanis Karlis.jpg

Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis (1877.–1942.) - politisks darbinieks, Latvijas Republikas Ministru prezidents (11.1918.-06.1921.; 12.1925.-05.1926.; 03-1931.-12.1931.; 03.1934.-05.1934.; 05.1934.-06.1940.), zemkopības ministrs (11.1918.-12.1918.; 07.1919.-09.1919.), apgādības ministrs (11.1918.-03.1919.), apsardzības ministrs (10.1919.-06.1920.), ārlietu ministrs (11.1918.-06.1919.;05.1926.-12.1926.; 03.1931.-12.1931.; 03.1934.-04.1936.), pašpasludināts Valsts prezidents (1936.–07.1940.).

Dzimis 1877. gada 23. augustā (4. septembrī) Krievijas impērijas Kurzemes guberņas Udzes pagasta (vēlāk Bērzmuižas, tagad Bērzes pagasts) “Pikšās” (Pikschen), vācbaltiešu (priekšteči ieceļojuši no Hanoveres) lauksaimnieku Heinriha (Indriķa) un Lizetes (dzim. Lihnberg) trešais dēls. Ģimenes valoda - vācu. Skolas gaitas sācis Bērzes pagastskolā (1886.-1889.), pēc tam no 1889. gada - Aleksandra pilsētas skolā Mītavā (mūsd. Jelgavā). No 1895. gada mācījies Jelgavas pilsētas valsts reālskolā, 1896. gadā mācības pametis. Tā paša gada rudenī Kārlis Ulmanis devās uz Austrumprūsiju un 1897. gadā Tapiavā (tag. Gvardejska) absolvēja 6 mēnešu piensaimnieku kursus. 1897. gadā strādā pienotavā Rīgā, Krāsotāju ielā. 1902. gadā organizēja un vadīja piensaimnieku kursus Bērzē, pēc tam Rīgā un Liepājā. Laikrakstu Zemkopis un Mājas Viesis līdzstrādnieks. 1902. gada rudenī sāka mācīties lauksaimnieku kursos Federālajā politehnikumā Cīrihē. 1903. gada pavasarī mācības pameta un atgriezā Latvijā. Vasarā strādāja Rīgas Latviešu biedrības piensaimniecības un lauksaimniecības kursos kā instruktors. 1903. gada rudeni uzsāka mācības Leipcigas Universitātes Lauksaimniecības institūta pusgada kursos.

1904. gadā nodibināja pirmo lauksaimniecības pārraudzības biedrību Vidzemē, uzstājies ar priekšlasījumiem par piensaimniecību zemniekiem provincē. 1905. gada vasarā kļuva par Kauguru Lauksaimniecības biedrības piensaimniecības un lopkopības instruktoru un žurnāla Lauksaimnieks līdzstrādnieku. 1905. gada decembrī tika apcietināts un uz vairākiem mēnešiem ieslodzīts Pleskavas cietumā. Pēc atbrīvošanas 1906. gada maijā, vairākus mēnešus dzīvoja vecākā brāļa Jāņa saimniecībā Šķibes pagastā. Rudenī caur Somiju un Zviedriju emigrējis uz Vāciju, kur uz pāris mēnešiem iekārtojās darbā par strādnieku Annabergas lauksaimniecības skolā Saksijā. 1907. gada vasarā atgriezies Latvijā, taču nav uzkavējies un emigrējis uz ASV, strādājis par laukstrādnieku fermā, tad pienotavā Omahā, Nebraskas pavalstī. 1908. gada janvārī uzsācis mācības Nebraskas lauksaimniecības skolā, taču tās pametis un februārī iestājies Nebraskas universitātes Linkolnas lauksaimniecības industriālās koledžas ziemas kursos (interesentiem, kuriem nebija pietiekams izglītības līmenis, lai iestātos augstskolā), kurus absolvēja 1909. gada maijā, iegūstot agronoma palīga specialitāti. Strādājis par fermas pārzini piensaimniecības sabiedrībā Linkolnā. Tad pats savas fermas īpašnieks Teksasā, taču neveiksmīgās saimniekošanas dēļ bankrotējis.

Pēc Krievijā 1913. gada martā izsludinātās amnestijas K. Ulmanis tā paša gada rudenī atgriezās Latvijā un sāka strādāt par žurnāla Zeme redaktoru (1914.-1916.), sarakstījis vairākas grāmatas par lauksaimniecību, strādājis par agronomu kā Baltijas lauksaimnieku biedrības (bijušās Kauguru) Valmierā, instruktors Rīgas Lauksaimniecības centrālkomitejā. I Pasaules kara laikā no 1916. gada darbojās Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejā. Pēc 1917. gada februāra revolūcijas, martā Ulmani ievēlēja Vidzemes Pagaidu zemes padomē, bet aprīlī Krievijas Pagaidu valdības iecelts Vidzemes komisāra (gubernatora) vietnieks. Viens no Latviešu zemnieku savienības izveidošanas iniciatoriem un partijas priekšsēdētājs (līdz 1934. gada maijam). 1917. gada oktobrī, sākoties vācu okupācijai, palicis Rīgā. Vācu okupācijas laikā 1918. gada pavasarī viņš bija Latviešu palīdzības komitejas priekšsēdētāja Andreja Krastkalna vietnieks un valdes loceklis, bet kopš 1918. gada jūnija kopā ar Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrības biroju pārcēlies uz Priekuļiem, piedalījies Latviešu zemnieku atbalsta komitejas Vidzemei dibināšanā, bijis šīs organizācijas sekretārs. Oktobrī atgriezies Rīgā. Aktīvi piedalījās latviešu politisko organizāciju sastādītā Demokrātiskā bloka darbībā. Bija arī žurnāla Baltijas Lauksaimnieks (1918.), laikraksta Brīvā Zeme pielikuma Zemes Spēks redaktors (1921.-1938.), daudz rakstījis par lauksaimniecības un politiskajiem jautājumiem.

17. novembrī piedalījās Tautas Padomes sastādīšanā kā Latviešu zemnieku savienības pārstāvis. 18. novembrī tika ievēlēts par Pagaidu valdības ministru prezidentu (līdz 1921. gada 18. jūnijam) un piedalījās Latvijas Republikas proklamēšanas aktā. 1919. gada oktobrī - Bermontiādes laikā - kā goda dižkareivis ieskaitīts Studentu bataljonā, inspicējot pozīcijas, ievainots ar šāviņa šķembu. Satversmes sapulces (1920.–1922.) loceklis un visu četru starpkaru neatkarības perioda Saeimas sasaukumu deputāts no Latviešu zemnieku savienības. No 1923. gada Latvijas zemnieku bankas valdes priekšsēdētājs (alga 5400 Ls), direktors, no 1925. gada decembra arī Valsts zemes bankas padomes loceklis (1925.-1927.).

1934. gada 15. maijā, būdams Ministru prezidents un ārlietu ministrs, K.Ulmanis organizēja valsts apvērsumu, likvidēja Saeimu un izveidojis valstī autoritāru režīmu. 1936. gada 12. martā Ulmaņa vadītais Ministru kabinets pieņēma “Likumu par valsts prezidenta amata izpildīšanu” un tā paša gada 11. aprīlī, beidzoties Valsts prezidenta Alberta Kvieša pilnvarām, Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar Ministru kabineta akceptu uzņēmās pildīt Valsts prezidenta amatu līdz Satversmes reformai. Pēc PSRS ultimāta 1940. gada 16. jūnijā valdības sastāvā atkāpies no Ministru prezidenta amata, bet pēc okupācijas palika Valsts prezidenta pienākumu izpildītājs līdz 21. jūlijam. 1940. gada 20. jūnijā Ulmanis apstiprināja t.s. Tautas valdību ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā, bet 21. jūlijā - atteicās no Valsts prezidenta pienākumu pildīšanas. 1940. gada 22. jūlijā PSRS drošības iestādes K.Ulmani administratīvā kārtā deportēja uz PSRS, caur Maskavu izsūtīja uz dzīvi Ordžonikidzes novada Vorošilovskas pilsētā (tagad Stavropole), kur viņš drošībsargājošo iestāžu uzraudzībā dzīvoja no 29. jūlija. 1941. gada 4. jūlijā viņu arestēja Ordžonikidzes novada IeTK novada pārvalde, apcietināts un ieslodzīts Vorošilovskas cietumā. Sakarā ar Ordžonikidzes novada IeTK pārvaldes iekšējā cietuma evakuāciju 1942. gada 1. augustā viņš no Vorošilovskas tika etapēts uz Krasnojarskas pilsētas cietumu Nr.1, pārvietots caur Azerbaidžānas PSR, teritoriju. Veselības stāvokļa dēļ 1942. gada 8. septembrī pārvietošanas laikā pa ceļam atstāts Krasnovodskas pilsētas (Turkmēnijas PSR) cietumā Nr.2. Miris Krasnovodskas cietuma slimnīcā 1942. gada 20. septembrī. Apbedīts Krasnovodskas cietuma kapsētā (kapa vieta nav zināma).

Literatūra par šo tēmu

  • Dunsdorfs Edgars. Kārļa Ulmaņa dzīve. - Zinātne: Rīga, 1992. - 459 lpp. ISBN 5796608916

Resursi internetā par šo tēmu