Ulmanis Kārlis
No ''Vēsture''
Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis (1877.–1942.), lauksaimnieks (agronoma palīgs), politisks darbinieks.
Dzimis 1877. gada 23. augustā (4. septembrī) Krievijas impērijas Kurzemes guberņas Udzes pagasta (vēlāk Bērzmuižas, tagad Bērzes pagasts) “Pikšās”, zemnieku Indriķa un Lizetes (dzim. Lihnberg) trešais dēls. Skolas gaitas sācis Bērzes pagastskolā (1886.-1889.), pēc tam no 1889. gada - Aleksandra pilsētas skolā Jelgavā. No 1895. gada mācījies Jelgavas pilsētas valsts reālskolā, 1896. gadā mācības pametis. Tā paša gada rudenī Kārlis Ulmanis devās uz Austrumprūsiju un 1897. gadā Tapiavā (tag. Gvardejska) absolvēja 6 mēnešu piensaimnieku kursus. 1897. gadā strādā pienotavā Rīgā, Krāsotāju ielā. 1902. gadā organizēja un vadīja piensaimnieku kursus Bērzē, pēc tam Rīgā un Liepājā. Laikrakstu Zemkopis un Mājas Viesis līdzstrādnieks. 1902. gada rudenī sāka studēt lauksaimniecību Federālajā politehnikumā Cīrihē. 1903. gada pavasarī mācības pameta un atgriezā Latvijā. Vasarā strādāja Rīgas Latviešu biedrības piensaimniecības un lauksaimniecības kursos kā instruktors. 1903. gada rudeni uzsāka studijas Leipcigas Universitātes Lauksaimniecības institūtā. 1904. gadā nodibināja pirmo lauksaimniecības pārraudzības biedrību Vidzemē, uzstājies ar priekšlasījumiem par piensaimniecību zemniekiem provincē. 1905. gada vasarā kļuva par Kauguru Lauksaimniecības biedrības piensaimniecības un lopkopības instruktoru un žurnāla Lauksaimnieks līdzstrādnieku. 1905. gada decembrī tika apcietināts par pretvalstiski orientētām publikācijām un uz vairākiem mēnešiem ieslodzīts Pleskavas cietumā. Pēc atbrīvošanas 1906. gada maijā, vairākus mēnešus dzīvoja vecākā brāļa Jāņa saimniecībā Šķibes pagastā. Rudenī caur Somiju un Zviedriju emigrējis uz Vāciju, kur uz pāris mēnešiem iekārtojās darbā Annabergas lauksaimniecības skolā Saksijā. 1907. gada vasarā atgriezies Latvijā, taču nav uzkavējies un emigrējis uz ASV, strādājis par laukstrādnieku fermā, tad pienotavā Omahā, Nebraskas pavalstī. 1908. gada janvārī uzsācis mācības Nebraskas lauksaimniecības skolā, taču tās pametis un februārī iestājies Nebraskas universitātes Linkolnas lauksaimniecības industriālajā koledžas ziemas kursos (interesentiem, kuriem nebija pietiekams izglītības līmenis, lai iestātos augstskolā), kurus beidza 1909. gada maijā, iegūstot agronoma palīga specialitāti. Strādājis par fermas pārzini piensaimniecības sabiedrībā Linkolnā, vēlāk pats savas piensaimniecības īpašnieks Teksasas pavalstī, taču bankrotējis. Pēc Krievijā 1913. gada martā izsludinātās amnestijas K. Ulmanis tā paša gada rudenī atgriezās Latvijā un sāka strādāt par žurnāla Zeme redaktoru (1914.-1916.), sarakstījis vairākas grāmatas par lauksaimniecību, strādājis par agronomu kā Baltijas lauksaimnieku biedrības (bijušās Kauguru) Valmierā. I Pasaules kara laikā no 1916. gada darbojās Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejā. Pēc 1917. gada februāra revolūcijas, aprīlī Ulmani ievēlēja Vidzemes Pagaidu zemes padomē. Viens no Latviešu zemnieku savienības izveidošanas iniciatoriem un partijas priekšsēdētājs (līdz 1934. gada maijam). 1917. gada septembrī, sākoties vācu okupācijai, palicis Rīgā. Vācu okupācijas laikā 1918. gada pavasarī viņš bija Latviešu palīdzības komitejas priekšsēdētāja Andreja Krastkalna vietnieks un valdes loceklis, bet kopš 1918. gada jūnija kopā ar Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrības biroju pārcēlies uz Priekuļiem, piedalījies Latviešu zemnieku atbalsta komitejas Vidzemei dibināšanā, bijis šīs organizācijas sekretārs. Oktobrī atgriezies Rīgā. Aktīvi piedalījās latviešu politisko organizāciju sastādītā Demokrātiskā bloka darbībā. 17. novembrī piedalījās Tautas Padomes sastādīšanā kā Latviešu zemnieku savienībaspārstāvis. 18. novembrī tika ievēlēts par Pagaidu valdības ministru prezidentu (līdz 1921. gada 18. jūnijam) un piedalījās Latvijas Republikas proklamēšanas aktā. Satversmes sapulces (1920.–1922.) loceklis un visu četru starpkaru neatkarības perioda Saeimas sasaukumu deputāts no Latviešu zemnieku savienības. Ministru prezidents (1925., 1926., 1931., 1934.), ārlietu ministrs (1918.–1919., 1926., 1931., 1934.–1936.), ministru prezidents (1934.–1940.), pašpasludināts Valsts prezidents (1936.–1940.). No 1923. gada Latvijas zemnieku bankas valdes priekšsēdētājs, direktors, no 1925. gada decembra arī Valsts zemes bankas padomes loceklis (1925.-1927.). Bija arī žurnāla Baltijas Lauksaimnieks (1918.), laikraksta Brīvā Zeme pielikuma Zemes Spēks redaktors (1921.-1938.), daudz rakstījis par lauksaimniecības un politiskajiem jautājumiem. 1934. gada 15. maijā, būdams Ministru prezidents un ārlietu ministrs, K.Ulmanis organizēja valsts apvērsumu, likvidēja Saeimu un izveidojis valstī autoritāru režīmu. Pēc PSRS ultimāta 1940. gada 16. jūnijā valdības sastāvā atkāpies no Ministru prezidenta amata, bet pēc okupācijas palika Valsts prezidents līdz 21. jūlijam. 1940. gada 20. jūnijā apstiprināja t.s. Tautas valdību ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā, bet 21. jūlijā - atteicās no Valsts prezidenta amata. 1940. gada 22. jūlijā PSRS drošības iestādes K.Ulmani administratīvā kārtā deportēja uz PSRS, caur Maskavu izsūtīja uz dzīvi Ordžonikidzes novada Vorošilovskas pilsētā (tagad Stavropole), kur viņš padomju represīvo iestāžu uzraudzībā dzīvoja no 29. jūlija. 1941. gada 4. jūlijā viņu arestēja Ordžonikidzes novada IeTK novada pārvalde, apcietināts un ieslodzīts Vorošilovskas cietumā. Sakarā ar Ordžonikidzes novada IeTK pārvaldes iekšējā cietuma evakuāciju 1942. gada 1. augustā viņš no Vorošilovskas tika etapēts uz Krasnojarskas pilsētas cietumu Nr.1, pārvietots caur Azerbaidžānas PSR, teritoriju. Veselības stāvokļa dēļ 1942. gada 8. septembrī pārvietošanas laikā pa ceļam atstāts Krasnovodskas pilsētas (Turkmēnijas PSR) cietumā Nr.2. Miris Krasnovodskas cietuma slimnīcā 1942. gada 20. septembrī. Apbedīts Krasnovodskas cietuma kapsētā (kapa vieta nav zināma).
