Vēsture:Autortiesības

Autortiesības ir autora personisko nemantisko un mantisko tiesību kopums uz paša radītu intelektuālo darbu tā materiālajā formā^[1]. Darbs ir autora jaunrades rezultāts jebkādā materializētā formā, kā arī publiski izpildīta improvizācija tās izpildījuma brīdī; autors ir fiziska persona, kuras radošo spēju rezultātā radīts konkrētais darbs.

Šīs tiesības veido divas daļas: personiskās jeb morālās un mantiskās jeb ekonomiskās tiesības. Latvijas Republikas teritorijā tās nosaka Autortiesību likums un primārais to uzdevums ir aizsargāt autora darbu pret tā neatļautu lietošanu. Tas ir izņēmuma tiesību veids (tiesību īpašnieks var atļaut vai aizliegt izmantot viņa darbu), kuru subjekts ir literārā vai mākslas darba autors, bet objekts - šī autora darbs.

Datu bāzes ir neatkarīgu darbu, datu vai citu materiālu krājums, kas sakārtots sistemātiski vai metodiski, un ir pieejams elektroniskā vai kādā citā veidā. Tās tiek atzītas par īpašiem objektiem, kas īsti nav ne autordarbs, ne īsti blakustiesību objekts, tāpēc to veidotāju tiesības aizsargātas īpašā veidā, t.s. sui generis. Bez datu bāzes veidotāju piekrišanas drīkst:

iegūt neelektroniskas datu bāzes saturu personiskiem mērķiem;
iegūt būtisku datu bāzes satura daļu izglītības vai zinātniskās pētniecības nolūkos, obligāti uzrādot avotu, turklāt tikai apjomā, kāds nepieciešams nekomerciāla mērķa sasniegšanai;
iegūt vai atkārtoti izmantot butisku datu bāzes daļu valsts drošības nolūkos, kā arī administratīviem vai tiesvedības mērķiem.

Likums nepieļauj datu bāzes bojāšanu vai arī izņemšanu kopā ar datoru bez likumpamatota iemesla.

Tiesiskā režīma ziņā autortiesības pielīdzināmas tiesībām uz materiālu lietu un stājas spēkā tiklīdz darbs ir radīts, neatkarīgi no tā, vai darbs ir pabeigts vai nepabeigts. Kaut arī pastāv vispārpieņemtie autortiesību principi, definēti starptautiskajās konvencijās, katras atsevišķas valsts likumdošanā ir sastopamas arī atšķirības, kas attiecas uz šīs valsts jurisdikcijā radītajiem darbiem.^[2]

Latvijas Republikas Civillikuma 3. pants nosaka, ka katra civiltiesiskā attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies, un neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Tas nozīmē, ka ja darbs tapis Latvijā pirms 1993. gada, uz to attiecas tās autortiesības regulējošās likumdošanas normas, kādas bijušas spēkā darba radīšanas laikā un vietā (Krievijas impērijas, Latvijas Republikas, Vācijas, PSRS - atkarībā, kuras šīs valsts jurisdikcijā Latvijas teritorija bija darba tapšanas brīdī). ^[3]

LR Autortiesību likuma 6. pants nosaka, ka autortiesības neaizsargā:

normatīvos un administratīvos aktus, citus valsts un pašvaldību izdotus dokumentus un tiesas lēmumus (likumus, tiesu spriedumus, lēmumus u.c. oficiālos dokumentus), kā arī šo tekstu oficiālos tulkojumus;
valsts apstiprinātos, kā arī starptautiski atzītos oficiālos simbolus un zīmes (karogus, ģerboņus, himnas, ordeņus, naudas zīmes u.tml.), kuru lietošanu nosaka atsevišķi normatīvie akti (naudas zīmes aizliegts jebkādā veidā reproducēt un uz tām neattiecas autora mantisko tiesību ierobežojumi);
kartes, kuru sagatavošanu un lietošanu nosaka normatīvie akti;
presē, radio vai televīzijas raidījumos vai citos saziņas līdzekļos sniegto informāciju par notikumiem, faktiem (tas attiecas tikai uz ziņām, nevis uz žurnālista komentāru);
idejas, metodes, procesus un matemātiskās koncepcijas (formulas, definīcijas, teorēmas, reizrēķina tabulu u.tml.) drīkst brīvi izmantot jebkurš.

Saskaņā ar Latvijas Autortiesību likumu autora darbu bez autora piekrišanas un atlīdzības (taču noteikti minot tā vārdu) var izmantot, ja:

darbu izmanto tikai informatīviem mērķiem^[4];
darbu izmanto izglītības un pētniecības mērķiem^[5];
darbu reproducē, lai to varētu izmantot redzes vai dzirdes invalīdi;
darbu reproducē bibliotēku vai arhīvu vajadzībām;
darbu reproducē tiesvedības mērķiem;
tiek izmantots publiski pieejams vai izstādīts darbs^[6];
darba atsavināšana citai personai notiek atkārtoti;
darbu reproducē īslaicīgi^[7].

Satura rādītājs

1 Aizsardzības periods
- 1.1 Atsauces un paskaidrojumi
2 Literatūra
3 Ārējās saites

Aizsardzības periods

Autortiesības ir tiesības ar ierobežotu ilgumu - personiskās tiesības spēkā ir neierobežotu laiku, mantiskajām tiesībām ir termiņš, - ko nosaka likums, pirms stājas spēkā jauns likums vai izmaiņas (likumam nav atpakaļejoša spēka). Latvijas teritorijā:

pēc 1911. gada radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 50 gadus pēc viņa nāves (post mortem auctoris);
pēc 1937. gada radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 50 gadus pēc viņa nāves;
pēc 1940. gada (izņemot laiku no 1941. līdz 1944. gadam, kad spēkā bija nacistiskās Vācijas likumdošana) autortiesību aizsardzības termiņš saskaņā ar PSRS likumdošanu bija 25 gadi pēc autora nāves.^[8]
pēc 1993. gada radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 50 gadus pēc viņa nāves;
pēc 2000. gada radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc viņa nāves.

Līdz ar to Latvijas teritorijā pēc 6.04.2000. radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc viņa nāves. Attiecībā uz līdzautoru darbu, tās ir spēkā visu autoru dzīves laiku un 70 gadus pēc pēdējā, pārējos līdzautorus pārdzīvojušā līdzautora nāves. Pēc šī termiņa beigām darbu var izmantot bez autļaujas prasīšanas un bez samaksas, tomēr arī turpmāk jāievēro autora personiskās tiesības uz vārdu un darba neaizskaramību.

Likumā ir atruna attiecībā uz autoriem, kuru darbi Latvijas teritorijā bijuši aizliegti vai kuru izmantošana no 1940. gada jūnija līdz 1990. gada maijam bija administratīvi ierobežota - šiem darbiem mantisko tiesību termiņam tiek pielikti klāt aizlieguma vai ierobežojuma gadi, būtiski pagarinot šo termiņu.

Atsauces un paskaidrojumi

↑ Kamēr ideja ir prātā vai tiek minēta sarunā ar citu cilvēku, to neaizsargā autortiesības, taču tikko kā ideja īstenota jebkādā materiālā formā (uz kino, foto vai video lentas, digitalizēta vai uz papīra u.c.), tā kļūst par darbu, ko aizsargā autortiesības. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 8. lpp.
↑ Tā kā intelektuālais īpašums nav taustāms, tam nepieciešams materiāls nesējs (audio vai video kasete kompaktdisks, cietais disks, serveris, kino vai foto filma, papīrs u.c.), taču būtiska iezīme ir tāda, ka autortiesības nav nekādā mērā saistītas ar šo nesēju un tā īpašuma tiesību pāreja no vienas personas otrai nekādā mērā nav saistīta ar autortiesību pāreju. Piemēram, ja autors uzrakstījis literāru darbu internetā, par nesēju izmantojot serveri, kas atrodas citā valstī un pieder citam subjektam, tad autorība un autortiesības pieder šim autoram, nevis nesēja īpašniekam. Savukārt attiecībā uz darbu ir spēkā tās valsts autortiesību likums, kurā šis darbs tapis, nevis kur atrodas tā nesējs. - Veikša I. Kas ir autortiesības?, 49. lpp.
↑ Piemēram, ja darbs tapis Latvijas PSR un autors bijis darba attiecībās ar žurnāla, avīzes, filmas, fonogrammas vai raidījuma producentu un saņēmis autoratlīdzību par konkrētā darba veidošanu (tostarp - piekritis veidot darbu bez maksas), tad mantiskās tiesības uzskatāmas par nodotām. Padomju varas gados nevienam autoram - žurnālistam, scenārija autoram, režisoram, skaņu režisoram, operatoram utt., - prātā neienāca, ka kādreiz viņš varētu saņemt vēl kādu atlīdzību par darba izmantošanu - piekrītot saņemt honorāru gan autors, gan pasūtītājs ar to saprata, ka tā ir galīgā atlīdzība apr darba izveidi un izmantošanu, un mantiskās tiesības abas puses uzskatija par nodotām. Kā analoģiju var minēt padomju varas gados likumīgi paša īpašnieka pārdotu nekustamo īpašumu - īpašniekam, kurš to bija pārdevis, nebija nekādu tiesību un iespēju saņemt par to kaut kādu atlīdzību vai saņemt atpakaļ denacionalizācijas procesā, kad bija ajaunota Latvijas Republikas suverenitāte. - Veikša I. Kas ir autortiesības?, 72.-72.. lpp. Te jānorāda, ka ar literārajiem darbiem situācija ir savādāka, jo rakstnieks nebija pastāvīgās darba attiecībās ar izdevniecību, tikai saņēma līgumā paredzēto autoratlīdzību par konkrēto savas grāmatas izdoto metienu.
↑ Norādot izmantotā darba nosaukumu un autora vārdu, atļauts citēt fragmentus no publicētiem darbiem zinātniskos, pētniecības, polemiskos un kritiskos nolūkos. Nosakot fragmentu izmantošanas atbilstību informatīvam mērķim atbilstīgā apjomā, ir jāvadās pēc vispārējiem tiesību principiem, jo likums nenosaka, cik teikumi vai lappuses ir brīvi citējami. Jāņem vērā darba apjomu - ja tas ir 300 lpp., tad var citēt arī 10 lpp., bet ja darba apjoms ir 10 lpp., tad citēšana būs samērīga, ja nepārsniegs dažus teikumus vai rindkopas. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 88. lpp.
↑ Norādot izmantotā darba nosaukumu un autora vārdu, atļauts publicētus darbus izmantot mācību grāmatās, vizuālos uzskates līdzekļos, speciāli izglītīai domātos radio un TV raidījumos, mācību materiālos uz citiem nesējiem, kas tiek izmantoti izglītības un pētniecības nepastarpinātā mācību un pētniecības procesā. Šāda izmantošana pieļaujama tikai darbības mērķim abilstīgā apjomā nekomerciālos nolūkos. Likumā iekļauts nosacījums, ka šos darbus var izmantot tikai tādā veidā, ka tas neradīs zaudējumus darba normālai izmantošanai un nepamatoti neierobežos autora likumīgās intereses. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 88.-89. lpp.
↑ Pieļaujams filmēt pieminekli, kas atrodas pilsētas laukumā un tā attēlu pārraidīt televīzijā, taču nav pieļaujams šī pieminekļa attēlu izmantot reklāmā vai izgatavot pastkarti ar tā attēlu un to tirgot. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 90. lpp.
↑ Drīkst īslaicīgi reproducēt darbu, ja tas ir tehnoloģiskā procesa īslaicīga sastāvdaļa un ja reproducēšanas mērķis ir nodrošināt starpnieka veiktu darba pārsutīšanu starp trešajām personām vai darba likumīgu izmantošanu, un ja šai reproducēšanai nav patstāvīgas ekonomiskas nozīmes. Piemēram, ja raidorganizācijas arhīvā atrodas veca kinofilma, ko nav iespējams pārraidīt, pirms tā nav digitalizēta un pārvietota uz digitālā nesēja (diska vai datora), un šādai pārkopēšanai nav ekonomisks nozīmes - tā nepieciešama tikai filmas likumīgai izmantošanai, - atļauju nav jāprasa un maksājumi nav jāveic. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 89.-90. lpp.
↑ Precedents: "Prokuratūra izbeigusi kriminālprocesu, konstatējot, ka uz filmām, kas uzņemtas pirms 1993. gada, neattiecas Latvijas Republikas autortiesību likumi. Atsevišķa likuma, kas regulētu filmu piederību, nav, savukārt līdz 1993. gadam spēkā bija Latvijas PSR Civilkodekss, kas noteica, ka filmas autortiesības pieder uzņēmumam, kas to uzņēmis. Turklāt šīs tiesības ir spēkā bez termiņa, ja vien uzņēmums netiek likvidēts." - Radzobe Z. Nepiekrīt, ka strīds par vecajām latviešu filmām beidzies. // SestDiena, 7. februāris (2009.)

Literatūra

Autortiesību likums. Konvencijas. - Latvijas vēstnesis, 2001. ISBN 9984-731-02-2
Veikša I. Kas ir autortiesības? - Turība: Rīga, 2007. ISBN 978-9984-766-96-6
Rozenfelds J. Intelektuālais īpašums. (otrais, labotais un papildinātais izdevums) - Zvaigzne ABC: Rīga, 2008. ISBN 978-9984-40-831-6
Ovena L. Literāro darbu autortiesības & licencēšana. Rokasgrāmata Latvijas grāmatizdevējiem. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2007. ISBN 978-9984-36-988-4
Grudulis M. Ievads autortiesībās. - Latvijas vēstnesis: Rīga, 2006. ISBN 9984-731-66-9
Autortiesības. Rokasgrāmata. - AGB: Rīga 1997.
Bitāns A. Civiltiesiskā atbildība un tās veidi. - AGB: Rīga, 1997.
Platpere I. Izpildītāju un fonogrammu producentu tiesības. - McĀbols: Rīga, 2000.
Intelektuālais īpašums kā kvalitatīvas attīstības avots. - LR Patentu valde: Rīga, 2002.
Juridisko terminu vārdnīca. - Nordik: Rīga, 1998.
Autortiesību un blakustiesību aizsardzības tiesiskais regulējums. – Tiesu namu aģentūra, Rīga, 2006. ISBN 9984-790-13-4
Stephen M. Stewart LLD. International Copyrights and neighbouring rights. - Butterworths: London, 1983
Hart T., Fazzani L. Intellectual Property Law. - Palgrave Macmillan, London, 2006; ISBN 0230006337
Lipszyc D. Copyright and Related Rights. - UNESCO, Paris, 1999; ISBN 92-310-2837-5
Philips J., Furth A. Introduction to Intellectual Property Law. Fourth edition. - London/Dublin/Edinburg, 1990

Ārējās saites

[1] Kamēr ideja ir prātā vai tiek minēta sarunā ar citu cilvēku, to neaizsargā autortiesības, taču tikko kā ideja īstenota jebkādā materiālā formā (uz kino, foto vai video lentas, digitalizēta vai uz papīra u.c.), tā kļūst par darbu, ko aizsargā autortiesības. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 8. lpp.

[2] Tā kā intelektuālais īpašums nav taustāms, tam nepieciešams materiāls nesējs (audio vai video kasete kompaktdisks, cietais disks, serveris, kino vai foto filma, papīrs u.c.), taču būtiska iezīme ir tāda, ka autortiesības nav nekādā mērā saistītas ar šo nesēju un tā īpašuma tiesību pāreja no vienas personas otrai nekādā mērā nav saistīta ar autortiesību pāreju. Piemēram, ja autors uzrakstījis literāru darbu internetā, par nesēju izmantojot serveri, kas atrodas citā valstī un pieder citam subjektam, tad autorība un autortiesības pieder šim autoram, nevis nesēja īpašniekam. Savukārt attiecībā uz darbu ir spēkā tās valsts autortiesību likums, kurā šis darbs tapis, nevis kur atrodas tā nesējs. - Veikša I. Kas ir autortiesības?, 49. lpp.

[3] Piemēram, ja darbs tapis Latvijas PSR un autors bijis darba attiecībās ar žurnāla, avīzes, filmas, fonogrammas vai raidījuma producentu un saņēmis autoratlīdzību par konkrētā darba veidošanu (tostarp - piekritis veidot darbu bez maksas), tad mantiskās tiesības uzskatāmas par nodotām. Padomju varas gados nevienam autoram - žurnālistam, scenārija autoram, režisoram, skaņu režisoram, operatoram utt., - prātā neienāca, ka kādreiz viņš varētu saņemt vēl kādu atlīdzību par darba izmantošanu - piekrītot saņemt honorāru gan autors, gan pasūtītājs ar to saprata, ka tā ir galīgā atlīdzība apr darba izveidi un izmantošanu, un mantiskās tiesības abas puses uzskatija par nodotām. Kā analoģiju var minēt padomju varas gados likumīgi paša īpašnieka pārdotu nekustamo īpašumu - īpašniekam, kurš to bija pārdevis, nebija nekādu tiesību un iespēju saņemt par to kaut kādu atlīdzību vai saņemt atpakaļ denacionalizācijas procesā, kad bija ajaunota Latvijas Republikas suverenitāte. - Veikša I. Kas ir autortiesības?, 72.-72.. lpp. Te jānorāda, ka ar literārajiem darbiem situācija ir savādāka, jo rakstnieks nebija pastāvīgās darba attiecībās ar izdevniecību, tikai saņēma līgumā paredzēto autoratlīdzību par konkrēto savas grāmatas izdoto metienu.

[4] Norādot izmantotā darba nosaukumu un autora vārdu, atļauts citēt fragmentus no publicētiem darbiem zinātniskos, pētniecības, polemiskos un kritiskos nolūkos. Nosakot fragmentu izmantošanas atbilstību informatīvam mērķim atbilstīgā apjomā, ir jāvadās pēc vispārējiem tiesību principiem, jo likums nenosaka, cik teikumi vai lappuses ir brīvi citējami. Jāņem vērā darba apjomu - ja tas ir 300 lpp., tad var citēt arī 10 lpp., bet ja darba apjoms ir 10 lpp., tad citēšana būs samērīga, ja nepārsniegs dažus teikumus vai rindkopas. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 88. lpp.

[5] Norādot izmantotā darba nosaukumu un autora vārdu, atļauts publicētus darbus izmantot mācību grāmatās, vizuālos uzskates līdzekļos, speciāli izglītīai domātos radio un TV raidījumos, mācību materiālos uz citiem nesējiem, kas tiek izmantoti izglītības un pētniecības nepastarpinātā mācību un pētniecības procesā. Šāda izmantošana pieļaujama tikai darbības mērķim abilstīgā apjomā nekomerciālos nolūkos. Likumā iekļauts nosacījums, ka šos darbus var izmantot tikai tādā veidā, ka tas neradīs zaudējumus darba normālai izmantošanai un nepamatoti neierobežos autora likumīgās intereses. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 88.-89. lpp.

[6] Pieļaujams filmēt pieminekli, kas atrodas pilsētas laukumā un tā attēlu pārraidīt televīzijā, taču nav pieļaujams šī pieminekļa attēlu izmantot reklāmā vai izgatavot pastkarti ar tā attēlu un to tirgot. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 90. lpp.

[7] Drīkst īslaicīgi reproducēt darbu, ja tas ir tehnoloģiskā procesa īslaicīga sastāvdaļa un ja reproducēšanas mērķis ir nodrošināt starpnieka veiktu darba pārsutīšanu starp trešajām personām vai darba likumīgu izmantošanu, un ja šai reproducēšanai nav patstāvīgas ekonomiskas nozīmes. Piemēram, ja raidorganizācijas arhīvā atrodas veca kinofilma, ko nav iespējams pārraidīt, pirms tā nav digitalizēta un pārvietota uz digitālā nesēja (diska vai datora), un šādai pārkopēšanai nav ekonomisks nozīmes - tā nepieciešama tikai filmas likumīgai izmantošanai, - atļauju nav jāprasa un maksājumi nav jāveic. - Veikša I. Kas ir autortiesības? - 89.-90. lpp.

[8] Precedents: "Prokuratūra izbeigusi kriminālprocesu, konstatējot, ka uz filmām, kas uzņemtas pirms 1993. gada, neattiecas Latvijas Republikas autortiesību likumi. Atsevišķa likuma, kas regulētu filmu piederību, nav, savukārt līdz 1993. gadam spēkā bija Latvijas PSR Civilkodekss, kas noteica, ka filmas autortiesības pieder uzņēmumam, kas to uzņēmis. Turklāt šīs tiesības ir spēkā bez termiņa, ja vien uzņēmums netiek likvidēts." - Radzobe Z. Nepiekrīt, ka strīds par vecajām latviešu filmām beidzies. // SestDiena, 7. februāris (2009.)

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

Vēsture:Autortiesības

Satura rādītājs

Aizsardzības periods

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra

Ārējās saites

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt