Vecākā Livonijas atskaņu hronika

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Vecākā Livonijas atskaņu hronika (vc. Älteste Livländische Reimchronik) jeb Rīmju hronika (vc. Livländische Reimchronik) - otra senākā (pēc t.s. Indriķa hronikas) Livonijas teritorijā sarakstītā Livonijas hronika, rakstītās vēstures avots, kas vēsta par Zobenbrāļu ordeņa un Livonijas ordeņa darbību u.c. notikumiem Livonijā XII gs. (līdz 1290. gadam). Līdz 1262./63. gadam notikumu apraksts veidots juceklīgi, neievērojot hronoloģisko secību, un cik var spriest, līdz 1227. gadam notikumi savstarpēji sajaukti, konstatēta virkne faktu kļūdu. Hronikas teksts 12017 dzejas rindu (pantu) garš, sarakstīts atskaņu bagātā dzejas formā, vidusaugšvācu valodas (Mittelhochdeutsch) austrumu dialektā (Ostmitteldeutsch). Struktūras ziņā hronika dalās divās daļās, ar robežu starp 6500. un 7500. rindu (hronoloģiski ap 1262.-1263. gada notikumiem), kur pirmā daļa pārpilna leģendām, bet otrajā daļā leģendu prakstiski nav. Datēšanu apgrūtina tas, ka minēti tikai trīs gadaskaitļi - 1143., 1278. un 1290., - no kuriem pirmais ir aplams, jo tas nav vis gads, kad Meinards iesvētīts par bīskapu, bet gan Lībekas pilsētas dibināšanas gads. Tipoloģiski avots pieder pie t.s. galda literatūras, t.i. domāta lasīšanai priekšā (czu tische czu lesen) ordeņa konventos Livonijā un ārzemēs, lai ordeņbrāļus iepazīstinātu ar cīņām Livonijā un varonības pilnajiem pagātnes notikumiem.

Hronikas autors nav zināms[1], visticamāk, kāds no brāļiem bruņiniekiem, taču ne ierindas brālis, bet jau kāds no hierarhijā augstāk stāvošiem, jo bieži pavadījis mestru kara un miera gaitās, bet no 1283. līdz 1285. gadam bijis sūtnis lielmestra rezidencē Akonā Svētajā Zemē. Autors izmantojis visai daudzus avotus, kuru kvalitāte un ticamība ir dažāda. Daļa hronikas pirmajā daļā minēto faktu saskan ar Indriķa Livonijas hroniku, kaut šis darbs autoram nav bijis zināms. Plaši izmantojis mestru sarakstus, kaujās kritušo brāļu sarakstus (obituaria), kā arī ordeņa arhīva dokumentus. Izmantojis nezināmu hroniku par laiku no 1143. līdz 1243./44. gadam (kuru XIV gs. izmantojis arī Vartberges Hermanis), kā arī ordeņa annāles (1245.-1260.) un Tērbatas bīskapijas annāles (Annales Dorpatenses, 1260.-1279.), kā arī uz avotiem, kuras autors dēvē par "grāmatām" (Buch). Šķiet, no 1279.-1290. gadam autors pats bijis notikumu aculiecinieks, apraksti kļūst plašaki un izsmeļošāki. Saturā lielu uzmanību pievērš karadarbībai, visai bruņinieciski augstu novērtē pretiniekus, ja tie to pelnījuši, neraugoties, ka pagāni. Maz informācijas par laiku no 1228. līdz 1279. gadam, izpaliek ziņas par ekonomisko, sociālo un politisko iekārtu Livonijā. Kā dzejnieks autors bija vājš, stils sauss un atskaņas neveiklas. Avots satur pamatā unikālas ziņas, kas fragmentāri un nevienmērīgi atspoguļojas sinhronajos dokumentos, un tā materiāls uzskatāms par nozīmīgu vēstures avotu jautājuma izpētē.

Līdz mūsdienām saglabājušies tikai 3 hronikas noraksti, kaut gan ziņas ir vēl par 3 citiem zudušiem (Toruņas (1418.- 1446.), Cēsu (1523.) un Pērnavas (XVI gs.) noraksts), no kuriem vecākais ir XIV gs. Codex Bergmanni, kas nāk no Rīgas Doma un Sv.Pētera baznīcas mācītāja Liborija Bergmaņa (1754.-1823.) bibliotēkas (noraksts ap 1539. gadu piederējis Rīgas arhibīskapa vasalim Reinholdam Tīzenhauzenam Bērzaunē, tad ap 1625. gadu nonācis Ļvovas rātskunga Johana Alnpekes bibliotēkā, savukārt 1797. gadā no Ļvovas rātes ierēdņa Bretšneidera to nopircis L.Bergmanis). Noraksta eksemplārs pēc 1. Pasaules kara tika aizvests uz Vāciju un tā atrašanās vieta nav zināma. Vienīgais pilnībā saglabājies noraksts ir XV gs. vidū tapušais Codex Palatinus (atrodas Heidelbergas Palatīnas bibliotēkā). Vēl saglabājies daļējs XVI gs. noraksts (divi fragmenti: 2039.-2064. un 6715.-6756. rinda) Kopenhāgenā Dānijas valsts arhīvā.

Pirmo reizi hroniku publicēja (Codex Bergmanni, 107 eksemplāri) 1817. gadā Bergmanis. 1844. gadā K.E.Napjerskis (1793.-1864.) pēc atrastā Codex Palatinus materiāla izdeva papildinājumus Bergmaņa izdevumam. Tajā pašā gadā Fr.Pfeifers Štutgartē nodrukāja Codex Palatinus. Šie izdevumi ir bibliogrāfiski retumi, bet to zinātniskā vērtība maza. Tikpat diletantisks ir 1853. gadā "Scriptores rerum Livonicarum" I sējumā publicētais T.Kalmeijera un K.Napjerska sagatavotais hronikas variants, jo vienkārši pārpublicēja L.Bergmaņa izdevumu ar K.Napjerska papildinājumiem. Pirmo valodnieciski zinātnisko hronikas izdevumu publicēja 1876. gadā Tērbatas universitātes ģermānistikas profesors Leo Meijers (1830.-1910.), gan iztiekot bez topogrāfiskā, vēsturiskā un hronoloģiskā komentāra. 1848. gadā iznāca Rēveles ģimnāzijas skolotāja E.Meijera veiktais hronikas tulkojums mūsdienu vācu valodā. 1893. gadā iznāca Matīsa Siliņa veiktais hronikas tulkojums latviešu valodā (gan ne dzejā, bet prozā), bet 1937. gadā J.Saivas veiktais hronikas atdzejojums. 1998. gadā iznācis jaunākais tulkojums latviešu valodā (V.Bisenieks) ar Ē.Mugurēviča priekšvārdu un K.Kļaviņa komentāriem, kas ir pirmais zinātniskais hronikas izdevums latviešu valodā.

Saturiski tās turpinājums ir Jaunākā Livonijas atskaņu hronika

Atsauces un piezīmes

  1. Novecojušā literatūrā par hronikas autoru bieži min Dītlebu no Alnpekes, kura vārds ierakstīts t.s. Codex Bergmanni beigās, kur minēta arī sarakstīšanas vieta un laiks - Rēveles komtureja 1296. gadā: "Geschriben in der Kumentur zu Rewel durch den Ditleb von Alnpeke im mcclxxxvi Jahr", taču savā laikā Karls Širrens (Schirren, 1826.-1910.) norādīja, ka šī interpolācija ir viltojums, jo 1296. gadā Rēvele piederēja Dānijas karalim, bet ordeņa komtureja tur tika izveidota tikai 1347. gadā.

Literatūra par šo tēmu

  • Rīmju kronika (Ditleba Alnpeķes). / Latviski [tulkots no] M.Siliņa. Ar piezīmējumiem, vēsturīgu pārskata karti un fotogrāfifiskiem izskatiem uz pilskalniem. - Rīga, 1893. - 176 lpp.
  • Atskaņu chronika. : Ditleba Alnpeķes “Rīmju chronika”. / R.Klaustiņa ievads un piezīmes, atdzejojis Jēkabs Saiva. - Rīga, 1936. - 300 lpp.
  • Atskaņu hronika (vidusaugšvācu un latviešu valodā) / No vidusaugšvācu valodas atdzejojis V.Bisenieks; Ē.Mugurēviča priekšvārds un komentāri - Zinātne: Rīga, 1998. - 389 lpp.
  • Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 28.-33. lpp.
  • Biļķins V. Pētījums par Rīmju hroniku. - Rīga, 1936.

  • Livländische Reimchronik mit Anmerkungen, Namenverzeichnis und glossar. / Herausgegebenen von Leo Meyer. - Padeborn, 1876 - 417 S.
  • Moritz Brandis Chronik, oder älteste Livländische Geschichte, und Collectanea, oder die Ritter-Rechte des Fürstenthums Ehsten Mit Anmerkungen / Dr. C. J. A. Paucker Hrsg. - British Library, Historical Print Editions, 2011 - 562 S. ISBN 1241552754
  • Livländische Reimchronik. Mit Anmerkungen, Namenverzeichnis und Glossar. / Hrsg. von Leo Meyer. - Paderborn, 1876 (Nachdruck: Olms, Hildesheim, 1963)
  • Hartmut Kugler. Über die "Livländische Reimchronik" : Text, Gedächtnis und Topographie. // Brüder-Grimm-Gesellschaft: Jahrbuch der Brüder-Grimm-Gesellschaft, Bd. 2 (1992), S. 85-104.

Resursi internetā par šo tēmu