Zelta orda

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zelta orda.jpg

Zelta orda (mng. Алтан Орд, tat. Altın Urda, kr. Золотая Орда, an. Golden Horde, Kipchak Khanate, vc. Goldene Horde; 1224-1502) – sākotnēji senkrievu avotos, vēlāk arī Eiropas historiogrāfijā pieņemts apzīmējums Mongoļu impērijas provincei, vēlāk suverenai valstij Eirāzijas centrālajā daļā viduslaikos.

Tika administratīvi izveidota mongoļu iekarojumu laikā, 1224. gadā Ziemeļrietumos iekarotās un vēl iekarojamās zemes (teritorijas Eiropas daļas iekarošana sākās pēc kurultaja lēmuma 1236. gadā) apvienojot vienā Mongoļu impērijas administratīvajā vienībā - Ulug ulusā (mng. Улуг улус) jeb Džuči ulusā (mng. Зүчийн улус), - ko piešķīra pārvaldīšanā Čingishana dēlam Džuči. Realitātē teritoriju pēc tēva nāves iekaroja tā dēls Batu, kurš kā vietvaldis valdīja laikā no 1236. līdz 1256. gadam. Teritorija tika sadalīta divās daļās ar Jaikas upi kā robežšķirtni: Zilajā ordā (Кок орда) un Baltajā ordā (Ак орда). XIII gs. 60. gados, hana Mengu Timura laikā Zelta orda kļuva par suverēnu valsti (hisoriogrāfijā pieņemts to saistīt ar 1269. gada kurultaju Talasas krastā, kur Džuči, Čagataja un Ugedeja ulusu hani atzina viens otru par suverēniem valdniekiem, kuri respektē lielo hanu tikai kā čingisīdu dzimtas galvu). Centrālo daļu valsts aizņēma t.s. Polovcu jeb Kipčaku stepe. Ziemeļos Zelta ordā ietilpa Volgas Bulgāra, rietumos tās robeža gāja pa stepes un mežu robežjoslu (aiz kuras, mežu zonā, atradās tās vasaļvalstiņas, senkrievu kņazistes), dienvidrietumos – stepe līdz Dņestrai, dienvidos – Krimas pussala ar tās piekrastes pilsētām un ziemeļaustrumu Kaukāzs līdz Derbentai, dienvidaustrumos – Ziemeļhorezma, Sirdarjas un Amudarjas lejtece, austrumos – Rietumsibīrija. Administratīvais un saimnieciskais centrs bija Volgas lejtecēm, kur atradās galvaspilsēta Batu Saraja netālu no Astrahaņas, vēlāk pārcelta uz jaunu vietu, t.s. Berkes Saraju (netālu no mūsd. Volgogradas). Reģionam ļoti attīstīta urbanizācija. Pateicoties varas labvēlīgajai attieksmei, jaunu uzplaukumu piedzīvoja jau esošās pilsētas: Kafa (Teodosija), Sudaka un Kerča Krimas pussalā, Saksina, Hadžitarhana (mūsd. Astrahaņa), Azaka (Azova) un Tana pie Azovas jūras, Urgenča u.c. pilsētas Horezmā, Bulgāra un Bilara Volgas augštecē. Tika dibinātas arī jaunas pilsētas, no kurām lielākās bija Krima, Batu Saraja, Berkes Saraja, Saraičika Pievolgā, Madžara Ziemeļkaukāzā u.c.

Tipiska Eirāzijas stepes nomadu lielvalsts, sadalīta dalienās, kuru pārvaldība bija piešķirta ietekmīgākajām personām no Džuči pēcnācējiem, vai valdnieka uzticamības personām. Liela nozīme bija sujurgalu - valdījumā piešķirtu lēņu, - sistēmai (atšķirībā no lēņa, sujurgals jau sākotnēji nonāca vasaļa valdījumā kā īpašums, ko mantoja tālāk pēcnācēji). Sociālo eliti veidoja daudzie čingisīdi, tuvākie un tālākie hana radinieki, kas savos valdījumos bija apveltīti ar pilnu tiesu un militāro varu, nākošā kategorija bija klanu un dzimtu vadoņi - oglani, beki, tarhani un noijoni, - tad vienkāršie nomadu cilšu locekļi, un visbeidzot, tirgotāji, zemkopji (gan brīvie, gan atkarīgie) un amatnieki. Militārā vara bija nošķirta no civilās varas. Atbilstoši Čingishana definētajai varas koncepcijai, sākotnēji Ordā pastāvēja reliģiju brīvība, nedodot priekšroku nevienai no tām. Tikai Berkes (valda 1257-1266) konvertēšanās islamā 1240. gados mainīja situāciju un noteica islama kā valsts reliģijas dominanci.

Multinacionāls iedzīvotāju sastāvs: mongoļi, tatāri, alāni, bulgāri, austrumslāvi, ebreji, hazāri, itāļi (dženoviešu un venēciešu kolonijas Krimas pussalā) u.c., skaitliski vislielākā grupa bija polovci (kipčaki). Politisko un militāro eliti veidoja mongoļu ciltis un vietējo cilšu aristokrātija. Kaut sieviešu sociālā loma nomadu sabiedrībā bija strikti noteikta, tās baudīja pilnu personisko brīvību, bet vīru prombūtnes laikā līdzvērtīgi pārvaldīja ģimenes īpašumu. Aristokrātes piedalījās valsts pārvaldē (piedalījās kurultajos, izdeva jarlikus utt.) līdzvērtīgi saviem vīriem, ja tiem bija šādas tiesības. Tas gan attiecās tikai uz mongoļu un polovcu sabiedrību, jo pakļauto zemkopju cilšu dzīvesveids, paražas un sociālā struktūra netika mainītas.

Jaukta tipa saimniecība: stepēs – nomadu sezonālā lopkopība, bet perifērijā, upju ielejās un jūras piekrastē – zemkopība (Ziemeļkaukāzā un Bulgāra bija Austrumeiropā lielākie labības audzēšanas apvidi) un zvejniecība (Volgā, Jaikā, Kamas grīvā, Amudarjas lejtecē, Kaspijas un Melnās jūras piekrastē), zvērādas (Bulgāra kā Austrumeiropā lielākais zvērādu eksportētājs) un amatniecība. Nodokļu smagums gūlās pamatā uz zemkopjiem (sabanči), lopkopji nodokļos atdeva 1% produkcijas. Nodokļu iekasēšanu veica hana administratīvie pārstāvji – darugas jeb baskaki, – kas bieži bija nodokļu atpircēji tirgotāji vai tirgotāju kompānijas. Gan lopkopjiem, gan zemkopjiem bija obligātās klaušas kronim, nodrošinot satiksmes ceļu remontu un izbūvi, pasta staciju uzturēšanu u.tml. Zeme bija cilšu aristokrātijas vai lieltirgotāju valdījumā, bet zemkopju pamatmasa bija pusgraudnieki. Vergu pēcnācēji visbiežāk ieguva personisko brīvību un kļuva par pusatkarīgajiem zemkopjiem vai amatniekiem. Amatnieki kooperējās cunftēs pēc nodarbes, kompakti apdzīvoja sava amata kvartālus pilsētā. Vergu loma pašas Ordas saimniecībā nebija dominējošā, taču tas bija ļoti svarīgs ienākumu avots ārējā tirdzniecībā.

Savam laikam reti sastopams centrālās varas atbalsts tirgotājiem - urtakiem, - gan valsts ietvaros, gan attiecībās ar kaimiņvalstīm, it sevišķi tirgotāju korporācijām jeb namiem gan no Āzijas, gan Eiropas. Tika izveidoti un uzturēti ceļi, tilti (viens no lielākajiem pontonu tiltiem pasaulē bija pār Ulusas upi), dienas pārgājiena attālumā ierīkotas pasta stacijas zirgu maiņai un atpūtai. Tirdzniecības pamatvirzieni bija pa Volgas ūdensceļu no Bulgāras, pa Lielo Zīda ceļu uz Centrālāziju un Persiju, tālāk uz Ķīnu, kā arī uz Kaukāzu, Krimu, bet no turienes uz Mazāziju un Konstantinopoli. Lielākā daļa tranzīttirdzniecības starp Eiropu un Ķīnu gāja caur Zelta ordu. Tirgotāji ne tikai subsidēja hanu pasākumus, kreditēja to karagājienus, bet arī darbojās kā nodokļu atpircēji, nodrošinot hana kases ienākumu regularitāti.

Ļoti īsā laikā ar saprātīgu politiku – vienota nodokļu un tiesu sistēma, atvieglojumi tirdzniecībai utt., – Zelta ordas valdniekiem izdevās atdzīvināt karos izpostītās zemes un panākt strauju to uzplaukumu, izveidojot savu valsti par viens no lielākajiem starpreģionu tirdzniecības un amatniecības smaguma centriem. Zelta ordas hanu iejaukšanās vasaļvalstu valdnieku savstarējās attiecībās, apspiežot konfliktus to starpā un nepieļaujot viena vai otra dominanti uz citu rēķina, Pax mongolica ietvaros panāca relatīvu mieru un iespējas uzplaukumam ne tikai Ordā, bet arī apkārtējās no tās atkarīgajās zemēs, kuras aši atkopās no mongoļu iekarojumu nodarītajiem postījumiem un izmantoja piesaisti impērijas kopējam tirguma savā labā. Kā tirdzniecībai īpaši labvēlīga valsts, Zelta orda ievērojami veicināja tranzīttirdzniecību starp Eiropu un Austrumiem, inovāciju un ideju apmaiņu.

Tiesības uz troni bija tikai Džuči pēcnācējiem, čingisīdiem. Tā kā to bija daudz, bet tronī kāpa tas, kuru ievēlēja kurultajā (dēls automātiski nemantoja tēva varu), tas uzturēja Ordas galmā pastāvīgu politisko nestabilitāti, un no emīriem atkarīgus valdniekus. Lūzums datējams ar 1346. gadu, kad Ordas zemēs plosījās mēris – izdzīvoja tik maz ļaužu, ka pat nespēja pienācīgi apglabāt mirušos.

Džanibeka (beka Džani) nogalināšanu 1357. gadā atentātā nogalināja Džanibeku un varu sagrāba tā dēls Berdibeks. Ar viņa nāvi 1359. gadā Batija dzimta aprāvās, Ordu pārņēma iekšējo juku laiks. Zilā orda un Baltā orda kaut juridiski vēl skaitījās vienas valsts sastāvdaļas, faktiski bija divas neatkarīgas valstis ar saviem troņiem un cīņu par varu. 1360.-1380. gadi pagāja nemitīgos valsts apvērsumos, kad savstarpējā cīņā viens otru nomainīja 25 hani, kas kulminēja varu uzurpējušā Krimas emīra Mamaja kauju Kuļikovas laukā ar leģitīmo Baltās ordas hanu Tohtamišu atbalstošo senkrievu kņazu karaspēku. Tā kā Zelta ordas hani bija ieslīguši iekšpolitikas perpetijās un vairs nevarēja aizstāvēt savus vasaļus pret pēcīgākajiem kaimiņiem, tāc loma un nozīme reģionā mazinājās, vasaļvalstis aizvien vairāk sāka īstenot pašas savu politiku, nerēķinoties vairs ar Ordas interesēm. 1391-1395 gadu karā Samarkandas emīrs Tamerlans (valda 1370-1405), pilnībā sagrāva Zelta ordas karaspēku, izpostīja tās dienvidu pilsētas. No šīs sakāves Orda atgūties vairs nespēja: tirdzniecības ceļi novirzījās no Kaspijas jūras uz Sīriju, amatniecība panīka, pilsētas knapi vilka dzīvību vai pat netika atjaunotas, lopkopju ciltis mainīja teritorijas. Tronī kāpa Tamerlana atbalstītais Timurs Kutlugs, un izpostīto valsti pārņēma iekšējās jukas. Ietekmīgais mangitu cilts emīrs Idike (Edigejs) gan uz brīdi apvienoja valsti, mainot vienu pēc otra tronī hanus, taču visi tā spēki tika veltīti separātisma apspiešanai un vasaļvalstu noturēšanai paklausībā, līdz viņš krita kaujā 1419. gadā ar kārtējo troņa pretendentu. Pēc pārdesmit gadu cilšu savstarpējām cīņām bijušās Zelta ordas vietā izveidojās vairākas jaunas valstis: Volgas vidustecē Kazaņas haniste, rietumos Krimas haniste, Volgas lejtecē Lielā orda (Zelta ordas atlikusī daļa), Jaikas baseinā Nogaju orda, bet uz austrumiem no Urālu grēdas ziemeļos Sibīrijas orda, dienvidos Uzbeku orda un Kazahu orda. Par galīgo Zelta ordas pastāvēšanas beigu datumu historiogrāfijā pieņemts uzskatīt 1502. gadu, kad Lielās ordas zemes savā starpā sadalīja Krimas haniste un Nogaju orda.

Literatūra par šo tēmu

  • Jans V. Batijs. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1967.
  • Jans V. Uz pēdējo jūru. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1967.

  • Bertold Spuler. Die Goldene Horde: Die Mongolen in Russland 1223-1502. - Harrassowitz, 1965, 638 Seiten; ISBN 3447008881
  • Andreas Meier. Rettung oder Fluch? Die Rolle der Mongolen in den politischen Entwicklungen des Nahen Ostens im Hochmittelalter. - Grin Verlag für akademische Texte, München und Ravensburg, 2005, ISBN 978-3-638-75050-9

  • Charles Halperin. Russia and the Golden Horde: The Mongol Impact on Medieval Russian History. - Indiana University Press, 1987, 192 pages; ISBN 0253204453
  • Devin DeWeese. Islamization and Native Religion in the Golden Horde. Baba Tükles and Conversion to Islam in Historical and Epic Tradition. - Penn State University Press, 1994, 656 pages; ISBN 978-0-271-01072-4

  • Греков Б.Д., Якубовский А.Ю. Золотая орда и ее падение. - Богородский печатник: Москва, 1998 - 368 c. ISBN 5-89589-005-9
  • Федоров-Давыдов Г.А. Золотоордынские города Поволжья. Керамика. Торговля. - Издательство Московского университета: Москва, 2001 - 256 с. ISBN 5-211-04353-7
  • Егоров В. Л. Историческая география Золотой Орды в XIII—XIV вв. - Наука: Москва, 1985
  • Закиров С. Дипломатические отношения Золотой Орды с Египтом. - Наука: Москва, 1966
  • Кульпин Э.С. Золотая Орда. — Московский лицей: Москва, 1998
  • Кульпин Э.С. Золотая Орда: Судьбы поколений. (Изд.2, доп.) - URSS: Москва, 2011. 192 с. ISBN 978-5-397-02082-4
  • Мыськов Е. П. Политическая история Золотой Орды (1236-1313 гг.). - Издательство Волгоградского государственного университета: Волгоград, 2003. - 178 с. ISBN 5-85534-807-5
  • Сафаргалиев М. Г. Распад Золотой Орды. - Мордовское книжное издательство: Саранск, 1960 - 279 c.
  • Фёдоров-Давыдов Г. А. Общественный строй Золотой Орды. - Издательство Московского университета: Москва, 1973
  • Федоров-Давыдов Г. А. Денежное дело Золотой Орды. - Москва, 2003
  • Трепавлов, В. В. Золотая Орда в XIV столетии. - Квадрига: Москва, 2010
  • Почекаев Р. Ю. Цари ордынские. - Евразия: СПб., 2010
  • Золотоордынская цивилизация. Сборник статей. Выпуск 4. - Институт истории им. Ш.Марджани АН РТ: Казань, 2011
  • Березин Н. И. Очерки внутреннего устройства улуса Джучиева. - СПб., 1892.
  • Тюркологический сборник 2001. Золотая Орда и её наследие. - Москва, 2002. ISBN 5-02-018268-0
  • Вовк И.В. Политическая история постмонгольских государств XIII-XVIII вв. : Джучидский и Чагатайский Улусы. - (2-е изд) Флинта; Москва, 2014. ISBN 978-5-9765-1933-6

Resursi internetā par šo tēmu