Zemes reformas Baltijas guberņās XIX gs.

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Zemes un zemnieku statusa reformas jeb zemnieku brīvlaišana Krievijas impērijas Baltijas provincēs (Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Igaunijas guberņa), kas aizsākās ar 1803. gada dekrētu "Par brīvajiem arājiem" - tas atļāva laist brīvībā dzimtļaudis un pārdot tiem zemi. Reformu pamatkodols bija zemnieku tiesiskā stāvokļa maiņa – no dzimtzemnieka uz brīvu cilvēku, - bet, lai to īstenotu, bija jāmaina arī citi vecās patriarhālās muižu iekārtas aspekti: tika ieviestas zemnieku tiesas, radītas jaunas vietējās administratīvas vienības – pagasti, tika noteiktas zemes īpašnieku tiesības uz visu zemi un apstiprinātas zemnieku tiesības brīvi pārvietoties. Brīvlaišana notika pakāpeniski – pirmos brīvlaida saimniekus un to ģimenes, pēc tam muižas ļaudis un visbeidzot pārējos kalpus, gājējus un to ģimenes. Viss šis process ilga līdz pat 1836. gadam. (Baltijas guberņās administratīvais aparāts bija tik attīstīts, ka spēja īstenot reformu jau gadsimta sākumā, pārņemot no muižniecības administratīvās, tiesu un fiskālās funkcijas, savukārt Iekškrievijā ierēdniecības aparāts veidojās tikai 1830 gados, tāpēc tur zemnieku brīvlaišanu nācās īstenot vēlāk, kad valsts pārvalde bija tam gatava.)

1803. gadā vairāki Baltijas muižnieki (Ziverss, Parots, Danklats) izstrādāja t.s. "12 piezīmes" - pēdējais mēģinājums reglamentēt zemnieku un muižnieku attiecības, - taču landtāgs tās noraidīja. Tikai pēc imperatora iejaukšanās to izstrāde turpinājās Pēterburgā, līdz 1804. gada februārī imperators tās akceptēja. Zemnieki turpmāk bija piesaistīti pie pagasta, nevis pie dzimtkunga personas. Ar zemniekiem vairs nevarēja apieties kā ar kustamo īpašumu. Likumam bija 4 daļas: 1-30 panti noteica zemnieka statusu; 31-47 panti noteica zemnieku īpašumtiesības; 48-76 panti noteica zemnieku pienākumus; 77-143 panti noteica tiesisko atbildību. Tika noteikta jauna zemes kadastrālās vērtēšanas kārtība. Reformēja tiesu sistēmu: Pagasttiesa (3 tiesneši: 1 no muižniekiem, 1 no zemniekiem, 1 no kalpiem); Draudzes tiesa (4 tiesneši: 1 no muižniekiem, 3 no zemniekiem); Zemes tiesa (5 tiesneši: 3 no muižniekiem, 2 no zemniekiem); Vidzemes galma tiesa Rīgā. Turpmāk zemnieku varēja izlikt no mājas tikai ar tiesas spriedumu. 1804. gadā tika izdots arī vietējais "Estlandes zemnieku likums", taču tas neparedzēja zemes mērīšanu un novērtēšanu. 1807. gadā dzimtbūšanu atcēla Varšavas hercogistē. 1809.gadā izdeva "Papildus punktu zemnieku likumam". Visi zemes ierīcības darbi tika nodoti Valkas mērniecības komisijai. Tā anulēja līdzšinējos mērījumus un sāka procesu no sākuma. Vaku grāmatās vairs neuzmērīja katru zemnieku saimniecību atsevišķi, bet "reprezentatīvi": uzmērīja tipiskākās saimniecības, kas kalpoja kā standarts, un pēc kurām noteica nodevas pārējām saimniecībām. Šai papildinājumā daudz punktu par kalpu attiecībām ar saimniekiem (piemēram, 24. punkts nosaka, ka klaušu darba diena nedrīkst pārsniegt 12 stundas; katra nakts darba stunda atbilst 1,5 dienas darba stundai0. Imperators izveidoja "Estlandes lietu komiteju", kas izstrādāja jaunus likumprojektus, kur paredzēja dzimtbūšanas atcelšanu. Izstrādāja pakāpenisku zemnieku dzīvesvietas maiņas atļaujas plānu (pēc noteikta iedzīvotāju skaita guberņā). Ģenerālgubernators marķīzs Pauluči pēc imperatora pavēles izveidoja likuma izstrādei un realizācijai Kurzemes muižnieku komisiju. Brīvlaišanas likumu paredzēja ieviest 14 gadu laikā:

  • 1816. gadā Brīvlaišanas likums Igaunijā - 845 panti.
  • 1818.gadā Brīvlaišanas likums Kurzemē - 738 panti.
  • 1819.gadā Brīvlaišanas likums Vidzemē - 658 panti.

Zemnieku pienākumus pret muižu noteica nevis vairs vaku grāmatas, bet gan līgumi. Mājas bija zemnieka mūža lietošanā, nevis dzimtnomā. Pēc noteikta vīriešu skaita sasniegšanas, zemnieki varēja sākt relatīvi brīvi pārvietoties guberņas robežās. Šo likumu civiltiesiskās normas bija spēkā līdz par 1937. gada civillikumam. Reāli sāka ieviesties 30. gadu sākumā. Pirmie 4 gadi - sagatavošanas laiks. Zemniekus sadalīja 3 kategorijās: saimnieki, kalpi, muižas ļaudis. Katru kategoriju sadalīja 8 sekcijās. Katru gadu vienu sekciju atbrīvoja no dzimtbūšanas. Nākošie 6 gadi - pārejas stadija (pirmajos trīs gados pārvietošanās draudzes robežās, nākošajos 3 gados Vidzemē bruģa kunga iecirknī, Kurzemē - virspilskunga iecirknī). Viss notika tikai guberņas ietvaros. Vidzemē likums ļāva pēc nākošajiem 6 gadiem iet arī uz pilsētām. Kurzemē 554.-555. panti neļāva sākt migrēt uz pilsētām, kamēr guberņas vīriešu skaits nebūs sasniedzis 200 000 (1818. gadā bija 169 000 brīvlaisto). 1848. gadā šis skaits tika sasniegts. Sākās uzvārdu došana, un t.s. "Brīvo līgumu" laiks (līgumi bija arī starp saimniekiem un kalpiem). Kaut arī 1804. gada likums ļāva zemniekiem izpirkt zemi, tas praksē sāka notikt tikai 60.gados. Vidzemē pirmais 1806. gadā nopirka saimniecību Valteru muižā kāds Jukums Rocis. Līdz 1860. gadam izpirktas bija tikai 36 saimniecības - 0,07%. 1845. gadā notika Baltijas guberņu likumu kodificēšana. 1849. gada Agrārais likums (autors barons Felkerzāms, līdzautors Reinholds fon Samsons), kas bija domāts kā pagaidu likums uz 6 gadiem, ko pēc tam pagarināja. Zemi sadalīja 3 kategorijās: muižas, zemnieku, kvotas zeme. Zemniekiem nu bija tiesības uz zemes nodošanu mantojumā. Atcelti brīvo līgumu principi. Pārgāja no klaušām uz naudas nomu. Aktīvi sāka pārdot mājas zemniekiem. Zemniekiem bija Rentes banka, kas deva hipotekāros kredītus. Muižnieks nedrīkstēja zemi neapstrādāt: ja neapstrādāja, to bija jāiznomā, vai jāpārdod. Kvotas zeme palika muižnieku rīcībā, paredzēta muižas ļaužu apstrādāšanai. Līdzekļu pieaugums ļāva muižniekiem modernizēt muižu inventāru un ieviest progresīvākas saimniekošanas metodes. Likums darbojās līdz 1918. gadam. Rezultāti:

  • Zemnieki varēja, ja strādāja, iegūt īpašumā zemi.
  • Brīvie bezzemnieki varēja sākt doties uz pilsētām, uz citiem novadiem - sākās latviešu tautas veidošanās process, veidojoties vienai valodai un kultūrai, dzima nacionālā pašapziņa.

Pirmajos gados, pirms zemnieki iemācījās izmantot jaunās iespējas un sāka saimniekot, nevis gaidīt, ka muižkungs palīdzēs, t.s. "putna brīvība" - zemniekam nebija īpašuma, tas nevarēja atstāt novada robežas. Juridiski abas pusesbija līdzvērtīgas, bet praktiski nē. Salīdzinot ar dzimtbūšanas laiku, zemnieku faktiskais stāvoklis pat pasliktinājās: muižnieks varēja diktēt savas prasības, neuzņemoties saistības (kādas tam bija dzimtbūšanas laikā), bet zemniekam nebija citas alternatīvas. Brīvo nomas līgumu slēdza rakstiski vai mutiski (protokolējot), un apstiprināja pagasta tiesā (Vidzemē - draudzes tiesā). Līgumi tika slēgti uz 3-6 gadiem. 50. gados apmēram 82% līgumu paredzēja klaušu nomu (Kurzemē - 58%). Nomniekam, kas atteicās pieņemt muižnieka noteikumus, draudēja izlikšana no mājām, varēja arī atņemt vērtīgāko inventāru (Kurzemes likuma 127. p. noteica, ka inventārs pieder muižniekam). Inventāra iztrūkumu kompensēja muižnieks, pārpalikums bija zemnieka īpašumā, bet muižnieks to varēja atpirkt. Kalpu un muižas ļaužu stāvoklis bija labāks. Saimnieks bija atbildīgs par inventāra stāvokli. Vidzemē t.s. "dzelzs" inventārs bija saimnieka īpašums. Teorētiski muižnieka lēmumus varēja pārsūdzēt pilskunga tiesā. Katram saimniekam, kurš atstāja saimniecību, bija jāatstāj ēkas lietošanas kārtībā, ar visu reģistrēto inventāru, apsētu rudzu lauku un iztīrītām pļavām. Vidzemē saimnieks saņēma kompensāciju par viņa uzbūvētām ēkām. Ja kāda saimniecība palika neiznomāta, muižniekam bija tiesības to pievienot muižai. Kurzemē šādā veidā pievienoja 15%, Vidzemē - 4%. Laukos izveidojās ievērojams darbaspēka pārpalikums. Ja nomnieks nevarēja izpildīt līgumsaistības, tad tiesa izūtrupēja tā mantu, bet pašu ieskaitīja kalpu kārtā, un lika atstrādāt parādu - radās jauns slānis, "parādu kalpi". Kurzemē muižnieks parādu kalpam deva uzturu, samaksāja par to nodokļus un dzēsa ik gadu 15 rbl. no parāda. Ja kalpam bija ģimene, tad arī to uzturēja muižnieks (sievai bija jāstrādā muižā par 10 rbl. gadā). Klaušu noma bija visizplatītākā - teorētiski klaušas bija neierobežotas, bet praksē Vidzemē pieturējās pie vaku grāmatu normām. Kurzemē 1867. gadā, bet Vidzemē 1868. gadā ar likumu aizliedza klaušas.

Skat. arī: Zemnieku reforma Krievijā, agrārreforma Latvijā, agrārreforma LPSR

Resursi internetā par šo tēmu