Zilā divīzija

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Divisíon Azul
250. Einheit spanischer Freiwilliger
Blue Division Patche.png
pastāv: 06.1941.-10.1943.
komandieri:
  • Augustins Munjoss Grandess

(līdz 1942. gada decembrim)

  • Emilio Estebans Infantess
skaits: vidēji 20 000

250. kājnieku divīzija (250. Einheit spanischer Freiwilliger) jeb Zilā divīzija (sp. Divisíon Azul, vāc. Blaue Division) - no spāņu brīvprātīgajiem nokomplektēta brīvprātīgo (Spānija oficiāli bija neitrāla valsts un neatbalstīja nevienu no karojošajām pusēm) karaspēka daļa, kas piedalījās 2. Pasaules karā vērmahta sastāvā. Tā kā brīvprātīgo bija ievērojami vairāk, nekā divīzijas nokomplektēšanai nepieciešams, karavīri dienēja pēc rotācijas principa, pēc zināma laika demobilizējoties un atbrīvojot vietu jauniem brīvprātīgajiem; kpavisam divīzijā dienējuši 45482 vīri. Divīziju veidoja 4 kājnieku pulki, 1 artilērijas pulks, rezerves bataljons, sapieru bataljons, sanitārais bataljons, transporta u.c. palīgvienības. Pirmā kauja, kurā divīzija iesaistījās, notika 12. oktobrī pie Ilmeņa ezera. Kaujās zaudēja 3 934 kritušos un 8 466 ievainotos, 326 bez vēsts pazudušos, 452[1] spāņu karavīri saņemti gūstā (no tiem 94 mira ieslodzījumā). Sākotnēji tika izmantota frontes Novgorodas iecirknī (1942. g. 21. novembra beigās Grigorovo iecirknī apm. 10 km ziemeļrietumos no Novgorodas spāņu daļas nomainīja 26. Tukuma bataljons), štābs atradās Pokrovskajas (kr. Покровская) ciemā, Samoilovu muižā. Vēlāk divīzija tika pārcelta dalībai Ļeņingradas blokādes operācijās, Puškinas iecirknī.Divīzijas hospitālis un atpūtas bāze bija izvietota Rīgā. 1943. gada 10 februāra kaujā pie Krasnova Boras (Красного Бора) divīzija cieta smagus zaudējumus (zaudējot gandrīz 1500 vīru). 29. jūlijā Spānijas valdība apsprieda priekšlikumu atsaukt spāņu brīvprātīgos, ko augustā apstiprināja arī kaudiljo. 20. oktobrī divīzija tika atsaukta no frontes un izformēta. Tie, kuri nevēlējās atgriezties dzimtenē, iestājās Ārzemnieku leģionā, izveidojot spāņu "Zilo leģionu".

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Галицкий В.П. Вражеские военнопленные в СССР (1941 - 1945 гг.). // Военно-исторический журнал. 1990. № 9. С. 46. Savukārt Военнопленные в СССР. 1939-1945. Документы и материалы. Москва, 2000 minēts, ka 1945. g. 26. jūnijā karagūstekņu nometnēs bijuši reģistrēti 368 spāņi (no tiem 9 virsnieki) - 19. lpp.; bet 1947. gada 1. februāra izziņā par Rietumu armijas rīcībā esošajiem spāņu karagūstekņiem minēti 322 cilvēki, no kuriem 15 virsnieki - 300. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • Esteban-Infantes E. Blaue Division. Spaniens Freiwillige an der Ostfront. Aus dem Spanischen von Werner Haupt. - Hamburg, 1958
  • Jürgen Förster. Freiwillige für den „Kreuzzug Europas gegen den Bolschewismus“. / Horst Boog, Jürgen Förster u.a. Der Angriff auf die Sowjetunion. Das Deutsche Reich und der Zweite Weltkrieg, Bd. 4. - Stuttgart, 1983. S. 908-935. ISBN 3-421-06098-3

  • Gerald R. Kleinfeld, Lewis A. Tambs. Hitler’s Spanish Legion: The Blue Division in Russia. - Southern Illinois University Press, 1979, ISBN 0-8093-0865-7
  • Wayne H. Bowen. Spaniards and Nazi Germany: Collaboration in the New Order. - University of Missouri Press, 2005, ISBN 0-8262-1300-6
  • Gerald R. Kleinfeld, Lewis A. Tambs. North to Russia: The Spanish Blue Division in World War II. // Military Affairs, Vol. 37, Nr. 1, 1973, S. 8-13.
  • Arnold Krammer. Spanish Volunteers against Bolshevism. The Blue Division. // Russian Review Vol. 32, No. 4, 1973, S. 388-402
  • Pedro Roig. Spanish Soldiers in Russia. - Miami, 1976

  • Xavier Moreno Juliá. La División Azul: Sangre española en Rusia, 1941-1945. - Crítica, Barcelona, 2005

  • Ковалев Б. Добровольцы на чужой войне. Очерки истории Голубой дивизии. - Великий Новгород, 2014. ISBN 9785898964948

Resursi internetā par šo tēmu