Atšķirības starp "Šinuazri" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m (Resursi internetā par šo tēmu)
8. rindiņa: 8. rindiņa:
 
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/ruwiki/1200954 Шинуазери - Словари и энциклопедии на Академике]
 
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/ruwiki/1200954 Шинуазери - Словари и энциклопедии на Академике]
 
* [http://www.sgecr.co.uk/newsletter2002.html Iu-Fag. Большой Китайский кабинет Китайского дворца в Ораниенбаума (к вопросу о 'шинуази' в русской культуре XVIII века) // Study Group on Eighteenth-Century Russia Newsletter. Volume 30 (2002)]
 
* [http://www.sgecr.co.uk/newsletter2002.html Iu-Fag. Большой Китайский кабинет Китайского дворца в Ораниенбаума (к вопросу о 'шинуази' в русской культуре XVIII века) // Study Group on Eighteenth-Century Russia Newsletter. Volume 30 (2002)]
 +
* [http://kazantravels.ru/дом-ушковой-в-казани-поразительные-ин/ Дом Ушковой в Казани]
  
 
[[Kategorija:Vide]]
 
[[Kategorija:Vide]]

Versija, kas saglabāta 2013. gada 4. jūnijs, plkst. 14.55

Šinuazi vai šinuazri (no fr. chinois, chinoiserie - "ķīnisks, ķīniešu [stils]") - virziens XVII-XVIII gs. Eiropas dekoratīvi lietišķajā mākslā (porcelāna izstrādājumi, lakotas mēbeles, aizslietņi, gleznas, ornamenti, tapetes, dārza arhitektūra, atsevišķu telpu, parku iekārtošana "ķīniešu stilā" u.tml.), kas imitēja Ķīnas mākslas stilu, kādu to iztēlojās eiropieši. Plašākā nozīmē šis virziens aptvēra visu Āzijas eksotiku kā tādu, jo kā "ķīniešu" eiropieši uztvēra arī turku, indiešu, birmiešu, vjetnamiešu u.c. Āzijas civilizāciju motīvus.

Eiropiešu aizraušanās sākās Luija XIV galmā, tur modē nākot no Ķīnas ievestajām greznumlietām, porcelānu, audumiem, kuru krāšņā ornamentika bija visai tuva Eiropā dzimstošajam rokoko, pateicoties jezuītu misiju atskaitēm, rodoties plašai interesei par šīs eksotiskās zemes kultūru. XVII gs. lielāko daļu prežu ražoja Ķīnā, taču pēc eiropiešu mākslinieku veidotiem katalogiem, atbilstoši eiropiešu gaumei (lielākā daļa t.s. ķīniešu mākslas izstrādājumu Eiropas muzejos patiesībā ir speciāli Eiropas tirgum ražota šinuazi stila produkcija). XVIII gs. jau eiropiešu amatnieki bija izstrādājuši savas porcelāna, lakas ražošanas, audumu apdrukāšanas metodes, un brīvi strādāja "ķīniešu stilā". Praktiski katram modes vēsmām sekojošam aristokrātam vai pilsonim bija ķīniešu stilā iekārtots kabinets vai bibliotēka, tējas namiņš, lapene vai pagoda dārzā, mēbeles un trauki. Pie Drotningholmas atpūtas pils Zviedrijā, Stokholmas tuvumā pēc karaļa Ādolfa Frederika vēlmes 1753. gadā tika izbūvēts vesels ciemats "ķīniešu stilā", to kopējot, Krievijas imperatore Katrīna II lika Carskoje Selo uzbūvēt savu ciematu, bet 1762.-1768. gados Oranienbaumā Ķīniešu pili (kr. Китайский дворец). Citi monarhi bija pieticīgāki un, kā Fridrihs Lielais (Sansusī) vai Saksijas kūrfirsts (Pilnica) apmierinājās tikai ar visai grandioziem ķīniešu paviljoniem. Modē nāca vēdekļi, saulessargi, pat apģērbā piedukņu mežģīnes bija modē "pagodas stilā", t.i. vairākās pakāpēs. Rakstnieki rakstīja romānus, dramaturgi - lugas, tika zīmētas gleznas, komponētas operas un baleti par Āzijas eksotikas tēmām - līdz pat XIX gs. Eiropa bija pārņemta ar tikko kā kolonizētās Āzijas vizuālo eksotiku.

Resursi internetā par šo tēmu