1968. gada Studentu maijs Francijā
No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 21. aprīlis, plkst. 13.23, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→Notikumu hronoloģija)
1968. gada maija studentu nemieri Parīzē - studentu sacelšanās Parīzē, Francijā, laikā no 1968. gada aprīlim līdz jūnijam, nomainīja konservatīvo morāli, (reliģiju, patriotismu, respektu pret autoritāti) pret liberālu morāli (vienlīdzību, seksuālu atbrīvotību, cilvēktiesībām), kā rezultātā daudzas turpmākās pārmaiņas sabiedrībā un uzvedībā turpmāk saistās ar tā saukto "68. gada paaudzi". Aiz atšķirīgiem iemesliem un ar atšķirīgu vardarbības pakāpi nemieri un protesti noritēja arī citviet, ieskaitot ASV, Meksiku, Japānu, Ķīnu, Dienvidkoreju u. c., taču tie nopietni neapdraudēja politisko sistēmu, kas palika nemainīga.
Notikumu hronoloģija
- 22. martā Humanitāro zinātņu fakultātes studenti Nanterā, protestējot pret "Dienvidvjetnamas aizstāvēšanas nacionālās komitejas" aktīvistu grupas arestu, uzsāka nemierus fakultātes ēkā, paralizējot darbu tajā. Izveidojās t.s. 22. marta kustība. Ar saukli "No universitātes kritikas līdz sabiedrības kritikai" fakultātē sākās pastāvīgas studentu diskusijas par nepieciešamajām pārmaiņām augstskolas darbības principos un visā sabiedrībā kopumā.
- 3. maijā Sorbonnas universitātes rektors Rošs pavēl pārtraukt darbu augstskolā un aicina iejaukties varas iestādes. Latīņu kvartālā tika ievesti īpašie policijas spēki, kas uzsāka kreisi noskaņoto studentu mītiņa izdzenāšanu (500 arestēti, vairāki simti gucuši vieglākas vai smagākas traumas). Protesta demonstrācijā iziet liela daļa pasniedzēju un vairāki tūkstoši līdz tam apolitiski noskaņoto studentu. Aktivizējās kreisi noskaņoto grupas, kaisot skrejlapas ar aicinājumiem, zīmējot grafiti, uzsākot izdot apkārtrakstus (avīzi).
- 4. maijā sākās vispārējs studentu streiks Parīzē, Tulūzā, Lionā, Nantē, Strasbūrā u.c. augstskolu centros, demonstrācijas iziet ārpus universitātes kvartāla un jau tiek vērstas nevis pret universitātes kārtību, bet pret pastāvošo varu.
- 6. maijā studentu demonstrācija (~6000) dodas uz Santē cietumu, kur, kā baumo, ieslodzīti arestētie studenti. Atgriežoties Latvīņu kvartālā demonstrantus sagaida policija un sākas ielu kaujas, tiek improvizētas pirmās barikādes.
- 7. maijā ~30 000 studentu un pasniedzēju demonstrācija ar prasību pārtraukt policijas patvaļu un atvērt universitāti. Nemieri aptvēruši visu Parīzi. Izcilākie franču intelektuāļi (piemēram, Sartrs) uzstājas ar atbalstu studentu prasībām.
- 10. maijā studentu nemieri visā Francijā. Parīzē ~50 000 demonstrācija, kas vakarpusē pārauga barikāžu cīņās ar policiju, t.s. "pirmā barikāžu nakts". Izmantojot asaru gāzi, uz rīta pusi policijai izdevās barikādes ieņemt (demonstrantu vidū vairāki simti ievainoto).
- 13. maijā ~400 000 liela studentu kustības atbalstītāju demonstrācija Parīzē. Sākās strādnieku streiki. Studenti ieņem Sorbonnu un teātri "Odeon", ko pārvērš par diskusiju vietu.
- 16. maijā vairāk nekā 50 Francijas rūpnīcu strādnieki, par spīti arodbiedrību vadības un Francijas komunistiskās partijas noraidošajai nostājai, sāka streiku, atbalstot Parīzes studentu protestus - kopumā streikā iesaistījās 10 000 000 strādnieku. Virknē vietu strādnieki pārņēma savā kontrolē ražošanas telpas ("Renault" rūpnīcas, metalurģiskais kombināts Nantē u.c.). Sākas konflikti starp aģitatoriem no studentu vidus un komunistiem, kas nevēlas pieļaut studentu anarhistisko ideju ietekmes pieaugumu strādnieku vidū.
