Atšķirības starp "Antonīns Marks Aurēlijs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Mark_Aurelius.png|right|thumb|200px|]] | [[Attēls:Mark_Aurelius.png|right|thumb|200px|]] | ||
| − | '''Marks Aurēlijs | + | '''Marks Aurēlijs Antonins''' (''Marcus Aurelius Antoninus'', 121.-180.) - filosofs [[Stoicisms|stoiķis]], [[Senā Roma|Romas]] [[imperators]]. |
| + | |||
| + | Guvis lielisku klasisko izglītību. Imperatora Antonija Pija audžudēls, kuru audžutēvs apprecināja ar savu meitu Faustīnu. Pieņēma cēzara titulu kopā ar otru Pija audžudēlu Lūciju Vēru. | ||
| + | |||
| + | Pirms nāves par savu pēcteci iecēla nevis dēlu Kommodu, bet gan meitas līgavaini Gaju Līviju. | ||
Savus filosofiskos uzskatus aforismu veidā izklāstīja savā vienīgajā darbā "Vienatnē ar sevi". Viņa traktējumā stoicisms pieņem reliģiski mistisku iezīmi. Dievu uzskata par visa pastāvošā pirmpamatu, pasaules saprātu, ar kuru pēc ķermeņa nāves saplūst jebkura individuālā apziņa. Raksturīgs fatālisms, lēnprātības un askētisma sludināšana. Aicināja pilnveidoties tikumiski, iedziļināties sevī un izzinot fatālo nepieciešamību, kas valdot pār pasauli. | Savus filosofiskos uzskatus aforismu veidā izklāstīja savā vienīgajā darbā "Vienatnē ar sevi". Viņa traktējumā stoicisms pieņem reliģiski mistisku iezīmi. Dievu uzskata par visa pastāvošā pirmpamatu, pasaules saprātu, ar kuru pēc ķermeņa nāves saplūst jebkura individuālā apziņa. Raksturīgs fatālisms, lēnprātības un askētisma sludināšana. Aicināja pilnveidoties tikumiski, iedziļināties sevī un izzinot fatālo nepieciešamību, kas valdot pār pasauli. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 8. jūnijs, plkst. 12.43
Marks Aurēlijs Antonins (Marcus Aurelius Antoninus, 121.-180.) - filosofs stoiķis, Romas imperators.
Guvis lielisku klasisko izglītību. Imperatora Antonija Pija audžudēls, kuru audžutēvs apprecināja ar savu meitu Faustīnu. Pieņēma cēzara titulu kopā ar otru Pija audžudēlu Lūciju Vēru.
Pirms nāves par savu pēcteci iecēla nevis dēlu Kommodu, bet gan meitas līgavaini Gaju Līviju.
Savus filosofiskos uzskatus aforismu veidā izklāstīja savā vienīgajā darbā "Vienatnē ar sevi". Viņa traktējumā stoicisms pieņem reliģiski mistisku iezīmi. Dievu uzskata par visa pastāvošā pirmpamatu, pasaules saprātu, ar kuru pēc ķermeņa nāves saplūst jebkura individuālā apziņa. Raksturīgs fatālisms, lēnprātības un askētisma sludināšana. Aicināja pilnveidoties tikumiski, iedziļināties sevī un izzinot fatālo nepieciešamību, kas valdot pār pasauli.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964. - 257.-258. lpp.
