Atšķirības starp "Antonīns Marks Aurēlijs" versijām
m ("Marks Aurēlijs Antonijs" pārdēvēju par "Antonins Marks Aurēlijs") |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Mark_Aurelius.png|right|thumb|200px|]] | [[Attēls:Mark_Aurelius.png|right|thumb|200px|]] | ||
| − | '''Marks Aurēlijs | + | '''Marks Aurēlijs Antonīns''' (''Marcus Aurelius Antoninus'', 121.-180.) - filosofs [[Stoicisms|stoiķis]] ([[Epiktēts no Hierapoles|Epiktēta]] sekotājs), [[Senā Roma|Romas]] [[imperators]] no [[Antonīnu dinastija]]s. |
| − | Guvis lielisku klasisko izglītību. | + | '''Marks Annijs Katīlijs Sevērs''' dzimis 121. gada 26. aprīlī Romā, Annija Vēra un Domīcijas Lucillas ģimenē. Guvis lielisku klasisko izglītību. 138. gada 5. decembrī iecelts par [[Kvestors|kvestoru]]. Šajā pašā gadā saderinājās ar [[Pijs Antonīns|Pija Antonīna]] meitu Faustīnu. 139. gadā, pēc tēva nāves, Pijs Antonīns viņu adoptēja, un nu tā vārds bija '''Marks Elijs Aurēlijs Vērs cēzars'''. 140. gadā iecelts par [[Konsuls|konsulu]] (145. gadā kļuvis par konsulu otru reizi). Ap 146. gadu sācis nopietni pievērsties filosofijai, uzaicinot par skolotājiem ievērojamākos tā laika domātājus ([[Klaudijs Maksims|Klaudiju Maksimu]], Kvintu Jūniju Rustiku u.c.). 161. gada 1. janvārī kļuva par konsulu trešo reizi (kopā ar savu audžubrāli Lūciju Vēru). Pēc imperatora nāves abi konsuli pārvaldīja valsti kopā, bet pēc Lūcija nāves 169. gadā Marks Aurēlijs valdīja viens. Lielu uzmanību pievērsa valsts tieslietu sistēmas sakārtošanai (ne tik daudz ieviešot ko jaunu, cik sakārtojot un padarot efektīvāku esošo). 178. gadā personiski vadīja karagājienu pret [[ģermāņi]]em. Pēc vairākām spožām uzvarām mira 180. gada 17. martā mēra epidēmijā Vindobonā (mūsd. Vīne). Pirms nāves par savu pēcteci iecēlis nevis dēlu Kommodu, bet gan meitas līgavaini Gaju Līviju. |
| − | |||
| − | Pirms nāves par savu pēcteci | ||
Savus filosofiskos uzskatus aforismu veidā izklāstīja savā vienīgajā darbā "Vienatnē ar sevi". Viņa traktējumā stoicisms pieņem reliģiski mistisku iezīmi. Dievu uzskata par visa pastāvošā pirmpamatu, pasaules saprātu, ar kuru pēc ķermeņa nāves saplūst jebkura individuālā apziņa. Raksturīgs fatālisms, lēnprātības un askētisma sludināšana. Aicināja pilnveidoties tikumiski, iedziļināties sevī un izzinot fatālo nepieciešamību, kas valdot pār pasauli. | Savus filosofiskos uzskatus aforismu veidā izklāstīja savā vienīgajā darbā "Vienatnē ar sevi". Viņa traktējumā stoicisms pieņem reliģiski mistisku iezīmi. Dievu uzskata par visa pastāvošā pirmpamatu, pasaules saprātu, ar kuru pēc ķermeņa nāves saplūst jebkura individuālā apziņa. Raksturīgs fatālisms, lēnprātības un askētisma sludināšana. Aicināja pilnveidoties tikumiski, iedziļināties sevī un izzinot fatālo nepieciešamību, kas valdot pār pasauli. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 8. jūnijs, plkst. 13.23
Marks Aurēlijs Antonīns (Marcus Aurelius Antoninus, 121.-180.) - filosofs stoiķis (Epiktēta sekotājs), Romas imperators no Antonīnu dinastijas.
Marks Annijs Katīlijs Sevērs dzimis 121. gada 26. aprīlī Romā, Annija Vēra un Domīcijas Lucillas ģimenē. Guvis lielisku klasisko izglītību. 138. gada 5. decembrī iecelts par kvestoru. Šajā pašā gadā saderinājās ar Pija Antonīna meitu Faustīnu. 139. gadā, pēc tēva nāves, Pijs Antonīns viņu adoptēja, un nu tā vārds bija Marks Elijs Aurēlijs Vērs cēzars. 140. gadā iecelts par konsulu (145. gadā kļuvis par konsulu otru reizi). Ap 146. gadu sācis nopietni pievērsties filosofijai, uzaicinot par skolotājiem ievērojamākos tā laika domātājus (Klaudiju Maksimu, Kvintu Jūniju Rustiku u.c.). 161. gada 1. janvārī kļuva par konsulu trešo reizi (kopā ar savu audžubrāli Lūciju Vēru). Pēc imperatora nāves abi konsuli pārvaldīja valsti kopā, bet pēc Lūcija nāves 169. gadā Marks Aurēlijs valdīja viens. Lielu uzmanību pievērsa valsts tieslietu sistēmas sakārtošanai (ne tik daudz ieviešot ko jaunu, cik sakārtojot un padarot efektīvāku esošo). 178. gadā personiski vadīja karagājienu pret ģermāņiem. Pēc vairākām spožām uzvarām mira 180. gada 17. martā mēra epidēmijā Vindobonā (mūsd. Vīne). Pirms nāves par savu pēcteci iecēlis nevis dēlu Kommodu, bet gan meitas līgavaini Gaju Līviju.
Savus filosofiskos uzskatus aforismu veidā izklāstīja savā vienīgajā darbā "Vienatnē ar sevi". Viņa traktējumā stoicisms pieņem reliģiski mistisku iezīmi. Dievu uzskata par visa pastāvošā pirmpamatu, pasaules saprātu, ar kuru pēc ķermeņa nāves saplūst jebkura individuālā apziņa. Raksturīgs fatālisms, lēnprātības un askētisma sludināšana. Aicināja pilnveidoties tikumiski, iedziļināties sevī un izzinot fatālo nepieciešamību, kas valdot pār pasauli.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964. - 257.-258. lpp.
