Atšķirības starp "Averoess" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 11. februāris, plkst. 16.17

Ibn Rušdijs (ابن رشد), pilnā vārdā Abū Valīds Muhamads ibn Ahmads ibn Rušdijs (Abū 'l-Walīd Muḥammad ibn Aḥmad ibn Rushd - أبو الوليد محمد بن احمد بن رشد‎), lat. transkripcijā Averoess (1126.-1198.) filosofs, mediķis un astronoms Kordovas kalifātā. Dzimis 1126. gadā Kordovā. Tēvs - muftijs, virstiesnesis. Guvis savam laikam lielisku izglītību, bijis draudzīgās attiecībās ar tādām izcilām personībām kā sūfistu Ibn Arabi un filosofiem Ibn Tufailu un Ibn Zuhru. Laikabiedru atzīts kā izcils zinātnieks, ieņēma augstus amatus galmā un dzīvoja te Seviļā, te Kordovā, te Marokā. Mūža otrajā pusē krita nežēlāstība, apvainots herēzē un Korāna mācības neievērošanā - ilgu laiku dzīvoja savos lauku īpašumos netālu no Kordovas, prom no sabiedriskās dzīves. 90. gados atkal atsaukts uz galmu un atguvis statusu. Miris 1198. gada 12. decembrī Marakešā. Divējādās patiesības koncepcijas piekritējs. Mācīja, ka matērija un kustība ir mūžīgas un nav neviena radītas, kā arī noliedza individuālās dvēseles nemirstību un aizkapa dzīvi. Pārtulkojis no sīriešu valodas un komentējis virkni Aristoteļa darbu (šiem tulkojumiem un komentāriem bija liela nozīme Eiropas filosofu iepazīstināšanā ar antīkās filosofijas mantojumu). Kristīgās pasaules filosofu vidū viņa darbi guva popularitāti jau XIII gs. (lielākā daļa viņa darbu saglabājušies tulkojumos latīņu valodā), kaut arī viņa panteisma ideja par pasauli vienojošā principa darbību un domas par astroloģiju tika noraidītas kā herētiskas. Lielu iespaidu uz medicīnas attīstību atstājis viņa traktāts "Kullijat" (lat. transkripcijā Colliget).

Literatūra

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 159. lpp.

• Гайденко В.П., Смирнов Г.А. Западноевропейская наука в средние века: Общие принципы и учение о движении. - Наука, Москва, 1989