Atšķirības starp "Bērklijs Džordžs" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 16. marts, plkst. 10.27

Džordžs Berklijs

Džordžs Berklijs (George Berkeley, 1685.-1753.) – garīdznieks, teologs, filosofs, subjektīvais ideālists. Dzimis 1685. gada 12. martā Tomastaunā, netālu no Kilkenijas (Kilkenny) Lensteras grāfistē Īrijā. Mācījās Trīsvienības koledžā Dublinā, kuru absolvēja 1707. gadā, saņemot maģistra grādu. Strādāja par privātskolotāju un sengrieķu valodas pasniedzēju. 1721. gadā kļuva par Greftonas hercogs vietvalža galma garīdznieku un šajā pašā gadā par Derī dekānu. 1727. gadā, saņēmis ievērojamu mantojumu, devās uz Ziemeļameriku ar nodomu nodibinā misionāru koledžu un utopisku kopienu Bermudu salās, taču pasākums izrādījās neveiksmīgs un viņam nācās atgriezties Lielbritānijas karalistē (viņa vārdā nosaukta Bērklijas pilsēta, Kalifornijā, ASV - ievērojams mūsdienu izglītības un zinātnes centrs). 1734. gadā Berklijs kļuva par Anglijas Baznīcas bīskapu Kloinā (Cloyne) (Īrijā). 1752. gadā viņš devās pie dēla uz Oksfordu, kur mira 1753. gada 14. janvārī. Pamatojoties uz to, ka cilvēks tieši uztver tikai pats savas "idejas" (sajūtas), Berklijs nonāca pie secinājuma, ka lietu pastāvēšana izpaužas to uztveramībā (esse est percipi). Idejas ir pasīvas, tās uztver bezķermeniska substance - dvēsele, - kas ir aktīva un spēj radīt idejas. Censdamies izvairīties no solipisma, Berklijs atzina, ka garīgu substanču ir daudz, pastāv arī "bezgalīgs gars" (Dievs). Idejas potenciāli pastāv Dieva prātā, taču aktuālo eksistenci tās iegūst cilvēka saprātā. Mūža nogalē Berklijs kļuva tuvāks neoplatonismam tuvajām objektīvā ideālisma pozīcijām, atzīdams ideju mūžīgu pastāvēšanu Dieva prātā. No nominālisma pozīcijām kritizēja matērijas jēdzienu, kas esot iekšēji pretrunīgs un izziņai nederīgs. Noraidīja Loka teoriju par primārām un sekundārām īpašībām, uzskatot, ka visas īpašības ir subjektīvas. Postulēja, ka zinātnieka uzdevums ir "censties saprast Radītāja valodu, nevis pretendēt uz visa izskaidrošanu ar ķermeniskiem cēloņiem vien". Noraidīja Ņūtona absolūtās telpas teoriju un gravitācijas teoriju, uzskatot, ka tā ir mācība par materiālo ķermeņu kustības dabisko cēloni, kas bija pretrunā ar ideju par garīgo substanci kā vienīgo aktivitātes avotu. XIX gs. otrajā pusē daudzas Berklija idejas pārņēma un aktualizēja filosofu ideālistu skolas (imanentā skola, empiokriticisti, pragmatiķi u.c.).

Ievērojamākie darbi:

• An Essay Towards a New Theory of Vision (1709.)
• Treatise Concerning the Principles of Human Knowledge (1710.)
• Three Dialogues between Hylas and Philonous (1713.)
• Alciphron, or The Minute Philosopher (1732.)
• Siris: A Chain of Philosophical Reflexions and Inquiries (1744.)

Literatūra

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 48.-49. lpp.

• Cathcart H.R. Berkeley's philpsophy through Soviet eyes. // Hermathena, 1964, N 98

• Дебольский Н.Г. О философии Беркли. // Журнал министерства народного просвещения. 1904, Ч.356, Ноябрь, Отд. 2., С. 114-128.
• Багрецов Л.М. Несколько слов по истории появления идеалистической философии Джорджа Беркли. // Вера и разум. 1908, № 15, Отд.1, С. 362-376.
• Быховский Б.Э. Джордж Беркли. - Москва, 1970
• Юров С.В. Дж. Беркли и проблема солипсизма. // Вопросы философии. 1997, № 6, С. 152-160.
• Девяткин С.В. Берклиеведение: основные этапы, проблемы и перспективы. // Вестник Новгородского государствененного университета им. Ярослава Мудрого, Новгород, 1999, № 12, С. 21-25.

Resursi internetā par šo tēmu