Bērklijs Džordžs
Džordžs Berklijs (George Berkeley, 1685.-1753.) – garīdznieks, teologs, filosofs, subjektīvais ideālists. Dzimis 1685. gada 12. martā aristokrātu ģimenē Disartas pilī (Dysart Castle), Tomastaunā (Thomastown), Kilkenijas grāfistē (County Kilkenny) Īrijā. Sera Viljama Berklija (Sir William Berkeley) vecākais dēls. Izglītojies Kilkenijas koledžā (Kilkenny College), pēc tam Trīsvienības koledžā Dublinā (Trinity College, Dublin), kuru absolvēja 1707. gadā, saņemot maģistra grādu. Palika koledžā kā sengrieķu valodas pasniedzējs. Laikā no 1714. līdz 1720. ghadam apceļoja Rietumeiropu, papildus izglītojoties. 1721. gadā kļuva Īrijas Baznīcas (Church of Ireland) garīdznieku, saņēma teoloģijas doktora grādu. 1724. gadā kļuva par dekānu Derī (Derry jeb Londonderry). 1727. gadā, saņēmis ievērojamu mantojumu, devās uz Ziemeļameriku ar nodomu nodibinā misionāru koledžu un utopisku kopienu, taču pasākums izrādījās neveiksmīgs un viņam nācās atgriezties Lielbritānijas karalistē (viņa vārdā nosaukta Bērklijas pilsēta, Kalifornijā, ASV - ievērojams mūsdienu izglītības un zinātnes centrs). 1728. gadā viņš apprecējās ar Īrijas lorda Virstiesneša (Lord Chief Justice of Ireland) meitu Annu (Anne Forster). 1734. gadā Berklijs kļuva par bīskapu Kloinā (Bishop of Cloyne) (Īrijā). 1752. gadā viņš devās pie dēla uz Oksfordu (Oxford), kur mira 1753. gada 14. janvārī. Savā filosofijā, pamatojoties uz to, ka cilvēks tieši uztver tikai pats savas "idejas" (sajūtas), Berklijs nonāca pie secinājuma, ka lietu pastāvēšana izpaužas to uztveramībā (esse est percipi). Idejas ir pasīvas, tās uztver bezķermeniska substance - dvēsele, - kas ir aktīva un spēj radīt idejas. Censdamies izvairīties no solipisma, Berklijs atzina, ka garīgu substanču ir daudz, pastāv arī "bezgalīgs gars" (Dievs). Idejas potenciāli pastāv Dieva prātā, taču aktuālo eksistenci tās iegūst cilvēka saprātā. Mūža nogalē Berklijs kļuva tuvāks neoplatonismam tuvajām objektīvā ideālisma pozīcijām, atzīdams ideju mūžīgu pastāvēšanu Dieva prātā. No nominālisma pozīcijām kritizēja matērijas jēdzienu, kas esot iekšēji pretrunīgs un izziņai nederīgs. Noraidīja Loka teoriju par primārām un sekundārām īpašībām, uzskatot, ka visas īpašības ir subjektīvas. Postulēja, ka zinātnieka uzdevums ir "censties saprast Radītāja valodu, nevis pretendēt uz visa izskaidrošanu ar ķermeniskiem cēloņiem vien". Noraidīja Ņūtona absolūtās telpas teoriju un gravitācijas teoriju, uzskatot, ka tā ir mācība par materiālo ķermeņu kustības dabisko cēloni, kas bija pretrunā ar ideju par garīgo substanci kā vienīgo aktivitātes avotu. XIX gs. otrajā pusē daudzas Berklija idejas pārņēma un aktualizēja filosofu ideālistu skolas (imanentā skola, empiokriticisti, pragmatiķi u.c.).
Ievērojamākie darbi:
- An Essay Towards a New Theory of Vision (1709.)
- Treatise Concerning the Principles of Human Knowledge (1710.)
- Three Dialogues between Hylas and Philonous (1713.)
- Alciphron, or The Minute Philosopher (1732.)
- Siris: A Chain of Philosophical Reflexions and Inquiries (1744.)
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 48.-49. lpp.
- Cathcart H.R. Berkeley's philpsophy through Soviet eyes. // Hermathena, 1964, N 98
- Дебольский Н.Г. О философии Беркли. // Журнал министерства народного просвещения. 1904, Ч.356, Ноябрь, Отд. 2., С. 114-128.
- Багрецов Л.М. Несколько слов по истории появления идеалистической философии Джорджа Беркли. // Вера и разум. 1908, № 15, Отд.1, С. 362-376.
- Быховский Б.Э. Джордж Беркли. - Москва, 1970
- Юров С.В. Дж. Беркли и проблема солипсизма. // Вопросы философии. 1997, № 6, С. 152-160.
- Девяткин С.В. Берклиеведение: основные этапы, проблемы и перспективы. // Вестник Новгородского государствененного университета им. Ярослава Мудрого, Новгород, 1999, № 12, С. 21-25.
