Atšķirības starp "Barons" versijām
m (→Literatūra) |
m (papildinu) |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
== Komentāri == | == Komentāri == | ||
| − | Atšķirība starp " | + | Atšķirība starp "barons" un "brīvkungs" ir valodas un nacionālās tradīcijas jautājums. Romāņu zemēs, Ungārijā un slāvu zemēs lietoja "barons", savukārt vācu zemēs, Zviedrijā un Somijā - "brīvkungs". Etimoloģiskā jēga abiem jēdzieniem ir viena: "brīvs kungs". |
Lielbritānijā tas ir zemākais jaunākā [[pērs|pēra]] tituls, titulētās aristokrātijas hierarhiskajā rangu tabulā atrodas zemāk par [[Vikonts|vikontu]]. Vācu zemēs nākošais tituls aiz [[Grāfs|grāfa]]. | Lielbritānijā tas ir zemākais jaunākā [[pērs|pēra]] tituls, titulētās aristokrātijas hierarhiskajā rangu tabulā atrodas zemāk par [[Vikonts|vikontu]]. Vācu zemēs nākošais tituls aiz [[Grāfs|grāfa]]. | ||
Vācu zemēs titulu saņēma tās [[Bruņinieks|bruņinieku]] dzimtas, kurām nebija pašām savu zemes īpašumu, un kurām lēņus par dienestu bija piešķīris pats [[imperators]] savos īpašumos. No XV gs. šo titulu saņēma arī aristokrātu dzimtas (kuras atradās vasaļatiecībās ar senjoru dinastijām, kurām nebija augstākas pakāpes) kā zemāko titulētās aristokrātijas rangu. | Vācu zemēs titulu saņēma tās [[Bruņinieks|bruņinieku]] dzimtas, kurām nebija pašām savu zemes īpašumu, un kurām lēņus par dienestu bija piešķīris pats [[imperators]] savos īpašumos. No XV gs. šo titulu saņēma arī aristokrātu dzimtas (kuras atradās vasaļatiecībās ar senjoru dinastijām, kurām nebija augstākas pakāpes) kā zemāko titulētās aristokrātijas rangu. | ||
| + | |||
| + | Vidzemē no 444 [[Imatrikulēts|imatrikulētām]] muižnieku dzimtām XX gs. sākumā barona tituls bija tikai 65 dzimtām; Kurzemē no 292 imatrikulētajām muižnieku dzimtām - tikai 85. Ar [[Krievijas impērija]]s [[Senāts|Senāta]] lēmumu 1862. gadā 69 Kurzemes un 29 Vidzemes dzimtām tika atzīta barona titula lietošanas likumība uz šo dzimtu izcelsmes senuma un seno tiesību pamata. 32 dzimtas XVII-XVIII gs. bija saņēmušas Zviedrijas vai vācu brīvkunga, vai arī Polijas barona titulu. XIX-XX gs. mijā daudzas Baltijas muižniecības dzimtas sāka aizstāt "barons" ar "Brīvkungs", uzsverot savu saistību ar [[Vācijas impērija|Vācijas impēriju]]. | ||
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
* Lancmanis I., Heraldika. - Rīga: Neputns, 2007., 171., 281. lpp. | * Lancmanis I., Heraldika. - Rīga: Neputns, 2007., 171., 281. lpp. | ||
Versija, kas saglabāta 2008. gada 18. augusts, plkst. 06.13
Barons, arī brīvkungs (no lat. liber baro, daudzk. barones - "brīvs vīrs"), sieviešu dzimtē baronese, sākotnēji amats, muižnieks, feodāls senjors, pusatkarīgs vasalis ar ierobežotu jurisdikciju savā lēnī, pēc tam viens no zemākajiem mantojamajiem aristokrātijas tituliem.
Komentāri
Atšķirība starp "barons" un "brīvkungs" ir valodas un nacionālās tradīcijas jautājums. Romāņu zemēs, Ungārijā un slāvu zemēs lietoja "barons", savukārt vācu zemēs, Zviedrijā un Somijā - "brīvkungs". Etimoloģiskā jēga abiem jēdzieniem ir viena: "brīvs kungs".
Lielbritānijā tas ir zemākais jaunākā pēra tituls, titulētās aristokrātijas hierarhiskajā rangu tabulā atrodas zemāk par vikontu. Vācu zemēs nākošais tituls aiz grāfa.
Vācu zemēs titulu saņēma tās bruņinieku dzimtas, kurām nebija pašām savu zemes īpašumu, un kurām lēņus par dienestu bija piešķīris pats imperators savos īpašumos. No XV gs. šo titulu saņēma arī aristokrātu dzimtas (kuras atradās vasaļatiecībās ar senjoru dinastijām, kurām nebija augstākas pakāpes) kā zemāko titulētās aristokrātijas rangu.
Vidzemē no 444 imatrikulētām muižnieku dzimtām XX gs. sākumā barona tituls bija tikai 65 dzimtām; Kurzemē no 292 imatrikulētajām muižnieku dzimtām - tikai 85. Ar Krievijas impērijas Senāta lēmumu 1862. gadā 69 Kurzemes un 29 Vidzemes dzimtām tika atzīta barona titula lietošanas likumība uz šo dzimtu izcelsmes senuma un seno tiesību pamata. 32 dzimtas XVII-XVIII gs. bija saņēmušas Zviedrijas vai vācu brīvkunga, vai arī Polijas barona titulu. XIX-XX gs. mijā daudzas Baltijas muižniecības dzimtas sāka aizstāt "barons" ar "Brīvkungs", uzsverot savu saistību ar Vācijas impēriju.
Literatūra
- Lancmanis I., Heraldika. - Rīga: Neputns, 2007., 171., 281. lpp.
