Atšķirības starp "Bohēmijas karaliste" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Čehijas karaliste''' (čh. ''České knížectví'', kr. '' | + | '''Čehijas karaliste''' (čh. ''České knížectví'', kr. ''каралевство Чехия'') jeb '''Bohēmijas karaliste''' (an. ''Kingdom of Bohemia'') - izveidojās 1198. gada 15. augustā, kad Maincas arhibīskaps kronēja par [[Karalis|karali]] kņazu Pržemislu Otokaru I, bet viņa valdījumi ([[Čehijas valsts]]) nu bija karaliste (tituls un statuss apstiprināti ar 1212. gada 26. septembrī Bāzelē izdoto imperatora Frīdriha II Hoenštaufena [[Sicīlijas zelta bulla|Sicīlijas zelta bullu]]). Karaļu vara bija nomināla, valsts sadalīta provincēs/kņazistēs, kurās valdīja ''de facto'' neatkarīgi kņazi no valdošās dinastijas. Atšķirībā no Rietumeiropas, izplalika sarežģītās [[Feodālisms|feodālās hierarhijas]] veidošanās, jo kroņa īpašumā palika plašas zemes. XIII gs. beigās izveidojās [[kārtu pārstāvniecība]]s institūcija - Seims. 1310. g. karalis izdeva t.s. ievēlēšanas kapitulācijas, kas ierobežoja karaļa varu un akceptēja Seimu kā pastāvīgu pārstāvniecību institūtu, kurā bija pārstāvēta [[bruņniecība]] un [[muižniecība]], [[Baznīca]], karaļa pilsētu pārvaldītāji, pilsētu [[pilsonība]]s pārstāvji (līdz XV gs. pilsētnieku klātbūtne bija epizodiska). XV gs. vidū karalistā izveidojās provinču līmeņa pārstāvniecību institūcijas - t.s. landfrīdi. 1526. gadā Čehijas Seims ievēlēja par savu karali Ferdinandu I Habsburgu un kļuva par vienu no Habsburgu dinastijas valdījumiem ar lēņa provinces tiesībām, ne vairs suverena karaliste. |
Skat. arī: [[lauksaimniecība viduslaikos]] | Skat. arī: [[lauksaimniecība viduslaikos]] | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 13. jūnijs, plkst. 11.19
Čehijas karaliste (čh. České knížectví, kr. каралевство Чехия) jeb Bohēmijas karaliste (an. Kingdom of Bohemia) - izveidojās 1198. gada 15. augustā, kad Maincas arhibīskaps kronēja par karali kņazu Pržemislu Otokaru I, bet viņa valdījumi (Čehijas valsts) nu bija karaliste (tituls un statuss apstiprināti ar 1212. gada 26. septembrī Bāzelē izdoto imperatora Frīdriha II Hoenštaufena Sicīlijas zelta bullu). Karaļu vara bija nomināla, valsts sadalīta provincēs/kņazistēs, kurās valdīja de facto neatkarīgi kņazi no valdošās dinastijas. Atšķirībā no Rietumeiropas, izplalika sarežģītās feodālās hierarhijas veidošanās, jo kroņa īpašumā palika plašas zemes. XIII gs. beigās izveidojās kārtu pārstāvniecības institūcija - Seims. 1310. g. karalis izdeva t.s. ievēlēšanas kapitulācijas, kas ierobežoja karaļa varu un akceptēja Seimu kā pastāvīgu pārstāvniecību institūtu, kurā bija pārstāvēta bruņniecība un muižniecība, Baznīca, karaļa pilsētu pārvaldītāji, pilsētu pilsonības pārstāvji (līdz XV gs. pilsētnieku klātbūtne bija epizodiska). XV gs. vidū karalistā izveidojās provinču līmeņa pārstāvniecību institūcijas - t.s. landfrīdi. 1526. gadā Čehijas Seims ievēlēja par savu karali Ferdinandu I Habsburgu un kļuva par vienu no Habsburgu dinastijas valdījumiem ar lēņa provinces tiesībām, ne vairs suverena karaliste.
Skat. arī: lauksaimniecība viduslaikos
Literatūra par šo tēmu
- Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5
