Atšķirības starp "Bruņniecība" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m (Resursi internetā par šo tēmu)
(9 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:Bruninieki.jpeg|right|thumb|300px|]]
 
[[Attēls:Bruninieki.jpeg|right|thumb|300px|]]
'''Bruņniecība''' (angl. ''knightage'', ''knighthood'', kr. ''рыцарство'', vāc. ''Ritterschaft'') - priviliģēta titulētā dižciltīgo kategorija Eiropā, kas izveidojās viduslaikos no [[Bruņinieks|bruņinieku]] dzimtām, bruņiniekiem [[Vasalis|vasaļiem]], lai nošķirtu tos, kas dižciltību ieguvušas jau senos laikos ar zobenu, no tām dzimtām, kas dižciltību ieguvušas kā dāvinājumu vai pat nopirkušas.
+
'''Bruņniecība''' (angl. ''knightage'', ''knighthood'', kr. ''рыцарство'', vāc. ''Ritterschaft'') - priviliģēta titulētā dižciltīgo kategorija Eiropā, kas izveidojās viduslaikos no [[Bruņinieks|bruņinieku]] dzimtām, lai matrikulācijas ceļā (ar reģistrāciju [[Bruņniecības sols|bruņniecības solā]]) nošķirtu tos, kas dižciltību ieguvušas jau senos laikos ar zobenu, no tām dzimtām, kas dižciltību ieguvušas kā dāvinājumu vai pat nopirkušas.
  
[[Livonija|Livonijā]] bruņniecība no bijušajiem Ordeņa un bīskapu vasaļiem bruņiniekiem radās XVI-XVII gs. mijā, izveidojot noslēgtu organizāciju jeb bruņniecības korporāciju. Termins “bruņniecība” kļuva par sinonīmu vārdam “muižniecība” (jo bruņniecībai piederīgo dzimtu valdījumos bija tām kā [[lēnis]] piešķirtās muižas, kas vēlāk pārgāja to īpašumā), kaut arī tikai mazākā muižniecības daļa piederēja bruņniecībai. Katras zemes bruņniecība veidoja slēgtu korporāciju, tai bija savs priekšstāvis, ko sauca par bruņniecības hauptmani, kā arī sava naudas lāde jeb kase. 1617. gadā pieņemtā [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s satversme jeb “[[Valdības formula]]” piešķīra bruņniecībai tiesības pašai lemt, kurš atzīstams par tai piederīgu. Kopš 1620. gada par dzimtas ierakstīšanu īpašā [[Bruņniecības matrikula|bruņniecības grāmatā jeb matrikulā]] lēma īpaša [[Bruņniecības tiesa]] (pēc 1634. gada - hercogistes [[landtāgs]]), kas izskatīja iesniegtos dižciltības pierādījumus. Par pirmajiem tiesnešiem hercogs Frīdrihs iecēla landhofmeisteru Matiasu fon der Reki, kancleru Mihaelu Manteifeli, burggrāfu Kristofu Firksu un vēl 15 personas, kuru izcelsme neradīja šaubas. Līdz ar to par bruņniecībai piederīgiem uzskatīja tikai imatrikulētos muižniekus. XVII gs. Livonijas bruņniecība nostiprinājās kā zemes augstākā muižniecība (vāc. ''Adelsstand''), pie kuras piederēja tikai tās muižnieku dzimtas, kuras bija reģistrētas vienā no 4 ([[Kurzemes bruņniecība|Kurzemes]], [[Vidzemes bruņniecība|Vidzemes]], [[Igaunijas bruņniecība|Igaunijas]] un [[Sāmsalas bruņniecība|Sāmsalas]]) bruņniecības matrikulām. Tikai matrikulā ierakstītajiem pienācās dižciltības tituls un bruņniecības muižas, tiesības ieņemt amatus hercogistes administrācijā un piedalīties landtāgos.
+
[[Livonija|Livonijā]] bruņniecība no bijušajiem Ordeņa un bīskapu vasaļiem bruņiniekiem radās XVI-XVII gs. mijā, izveidojot noslēgtu organizāciju jeb bruņniecības korporāciju. Latviešu literatūrā termins “bruņniecība” kļuvis par sinonīmu vārdam “muižniecība” (jo bruņniecībai piederīgo dzimtu valdījumos bija tām kā [[lēnis]] piešķirtās [[muiža]]s, kas vēlāk pārgāja to īpašumā), kaut arī tikai mazākā muižniecības daļa piederēja bruņniecībai (tāpēc dažkārt bruņniecību dēvē par matrikulēto muižniecību). Atšķirībā no parastajiem muižu īpašniekiem (tirgotājiem, rātskungiuem) vienīgi bruņniecībai piederēja medību, zvejas, dzirnavu tiesības, alus un degvīna darīšanas un kroģēšanas monopols, brīvība no visām muitām un valsts nodevām. Katras zemes bruņniecība veidoja slēgtu korporāciju, tai bija savs priekšstāvis, ko sauca par bruņniecības hauptmani, kā arī sava naudas lāde jeb kase. 1617. gadā pieņemtā [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s satversme jeb “[[Valdības formula]]” piešķīra bruņniecībai tiesības pašai lemt, kurš atzīstams par tai piederīgu. Kopš 1620. gada par dzimtas ierakstīšanu īpašā [[Bruņniecības matrikula|bruņniecības grāmatā jeb matrikulā]] lēma īpaša [[Bruņniecības tiesa]] (pēc 1634. gada - hercogistes [[landtāgs]]), kas izskatīja iesniegtos dižciltības pierādījumus. Par pirmajiem bruņniecības tiesnešiem hercogs Frīdrihs iecēla landhofmeisteru Matiasu fon der Reki, kancleru Mihaelu Manteifeli, burggrāfu Kristofu Firksu un vēl 15 personas, kuru izcelsme neradīja šaubas. Līdz ar to par bruņniecībai piederīgiem uzskatīja tikai imatrikulētos muižniekus. Lielākā daļa bruņinieku bija cēlušies no XV-XVI gs. ordeņa lēņa vīriem, kas sākotnēji netika uzskatīti par dižciltīgajiem. Vēlāk daudzi dižciltību ieguva, kalpojot pie hercogiem kā kancelejas darbinieki un administratori.  XVII gs. Livonijas bruņniecība nostiprinājās kā zemes augstākā muižniecība (vāc. ''Adelsstand''), pie kuras piederēja tikai tās muižnieku dzimtas, kuras bija reģistrētas vienā no 4 ([[Kurzemes bruņniecība|Kurzemes]], [[Vidzemes bruņniecība|Vidzemes]], [[Igaunijas bruņniecība|Igaunijas]] un [[Sāmsalas bruņniecība|Sāmsalas]]) bruņniecības matrikulām. Tikai matrikulā ierakstītajiem pienācās dižciltības tituls un bruņniecības muižas, tiesības lietot  titulu “dižciltīgais un godājamais” (''Edler und Ehrentvester''), ieņemt amatus hercogistes administrācijā un piedalīties landtāgos.
 +
 
 +
Skat. arī: [[bruņinieku muiža]]
  
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
25. rindiņa: 27. rindiņa:
 
* Werner Meyer: ''Deutsche Ritter, Deutsche Burgen'', 255 S., zahlr. Ill. München 1990 (Neudruck), ISBN 3-572-07715-X
 
* Werner Meyer: ''Deutsche Ritter, Deutsche Burgen'', 255 S., zahlr. Ill. München 1990 (Neudruck), ISBN 3-572-07715-X
 
* Genealogisches Handbuch der Baltischen Ritterschaften (Neue Folge). Band 2. Herausgeber: Verband der Baltischen Ritterschaften e.V. Hamburg, 2012. 464 S.: III., 244.  
 
* Genealogisches Handbuch der Baltischen Ritterschaften (Neue Folge). Band 2. Herausgeber: Verband der Baltischen Ritterschaften e.V. Hamburg, 2012. 464 S.: III., 244.  
 +
* Walther Freiherr v. Ungern-Sternberg. Geschichte der Baltischen Ritterschaften. - C. A. Starke Verlag, 1960
 
----
 
----
 
* Arnold, Benjamin, ''German Knighthood, 1050-1300'' - Oxford: Clarendon Press, 1985.
 
* Arnold, Benjamin, ''German Knighthood, 1050-1300'' - Oxford: Clarendon Press, 1985.
43. rindiņa: 46. rindiņa:
 
* [http://www.historia.lv/alfabets/L/LI/Livonija/monografijas/klishans/007.htm Klišāns V. Bruņniecības, muižniecības un muižu izcelšanās Livonijā.]
 
* [http://www.historia.lv/alfabets/L/LI/Livonija/monografijas/klishans/007.htm Klišāns V. Bruņniecības, muižniecības un muižu izcelšanās Livonijā.]
 
* [http://www.archiv.org.lv/hercogiste/index.php?id=18 Kurzemes bruņniecība - Latvijas Valsts arhīvs]
 
* [http://www.archiv.org.lv/hercogiste/index.php?id=18 Kurzemes bruņniecība - Latvijas Valsts arhīvs]
 +
* [http://www.archiv.org.lv/hercogiste/index.php?id=18 Bruņniecība - Izstāde "No hercoga Gotharda līdz hercogam Jēkabam]
 +
----
 +
* [http://www.baltische-ritterschaften-de.de/genealogen/genealogisches-handbuch/ Genealogisches Handbuch der Baltischen Ritterschaften]
 
----
 
----
 
* [http://ec-dejavu.ru/o/Ordre_knight.html Хёйзинга Й. Рыцарские ордена и рыцарские обеты / Осень средневековья. - Москва, 1988]
 
* [http://ec-dejavu.ru/o/Ordre_knight.html Хёйзинга Й. Рыцарские ордена и рыцарские обеты / Осень средневековья. - Москва, 1988]
 
* [http://www.monsalvat.globalfolio.net/frglorios/ricarstvo0.htm О рыцарстве: статьи и главы из исторических книг]
 
* [http://www.monsalvat.globalfolio.net/frglorios/ricarstvo0.htm О рыцарстве: статьи и главы из исторических книг]
 
* [http://www.countries.ru/library/middle_ages/kardini/index.htm Франко Кардини. История средневекового рыцарства.]
 
* [http://www.countries.ru/library/middle_ages/kardini/index.htm Франко Кардини. История средневекового рыцарства.]
 +
* [https://www.youtube.com/watch?v=TDQE8_FcpNc Олег Соколов. Мифы о рыцарях. // Ученые против мифов 6-4 - youtube.com]
 +
  
 
[[Kategorija:Sabiedrība]]
 
[[Kategorija:Sabiedrība]]

Versija, kas saglabāta 2018. gada 17. marts, plkst. 16.02

Bruninieki.jpeg

Bruņniecība (angl. knightage, knighthood, kr. рыцарство, vāc. Ritterschaft) - priviliģēta titulētā dižciltīgo kategorija Eiropā, kas izveidojās viduslaikos no bruņinieku dzimtām, lai matrikulācijas ceļā (ar reģistrāciju bruņniecības solā) nošķirtu tos, kas dižciltību ieguvušas jau senos laikos ar zobenu, no tām dzimtām, kas dižciltību ieguvušas kā dāvinājumu vai pat nopirkušas.

Livonijā bruņniecība no bijušajiem Ordeņa un bīskapu vasaļiem bruņiniekiem radās XVI-XVII gs. mijā, izveidojot noslēgtu organizāciju jeb bruņniecības korporāciju. Latviešu literatūrā termins “bruņniecība” kļuvis par sinonīmu vārdam “muižniecība” (jo bruņniecībai piederīgo dzimtu valdījumos bija tām kā lēnis piešķirtās muižas, kas vēlāk pārgāja to īpašumā), kaut arī tikai mazākā muižniecības daļa piederēja bruņniecībai (tāpēc dažkārt bruņniecību dēvē par matrikulēto muižniecību). Atšķirībā no parastajiem muižu īpašniekiem (tirgotājiem, rātskungiuem) vienīgi bruņniecībai piederēja medību, zvejas, dzirnavu tiesības, alus un degvīna darīšanas un kroģēšanas monopols, brīvība no visām muitām un valsts nodevām. Katras zemes bruņniecība veidoja slēgtu korporāciju, tai bija savs priekšstāvis, ko sauca par bruņniecības hauptmani, kā arī sava naudas lāde jeb kase. 1617. gadā pieņemtā Kurzemes un Zemgales hercogistes satversme jeb “Valdības formula” piešķīra bruņniecībai tiesības pašai lemt, kurš atzīstams par tai piederīgu. Kopš 1620. gada par dzimtas ierakstīšanu īpašā bruņniecības grāmatā jeb matrikulā lēma īpaša Bruņniecības tiesa (pēc 1634. gada - hercogistes landtāgs), kas izskatīja iesniegtos dižciltības pierādījumus. Par pirmajiem bruņniecības tiesnešiem hercogs Frīdrihs iecēla landhofmeisteru Matiasu fon der Reki, kancleru Mihaelu Manteifeli, burggrāfu Kristofu Firksu un vēl 15 personas, kuru izcelsme neradīja šaubas. Līdz ar to par bruņniecībai piederīgiem uzskatīja tikai imatrikulētos muižniekus. Lielākā daļa bruņinieku bija cēlušies no XV-XVI gs. ordeņa lēņa vīriem, kas sākotnēji netika uzskatīti par dižciltīgajiem. Vēlāk daudzi dižciltību ieguva, kalpojot pie hercogiem kā kancelejas darbinieki un administratori. XVII gs. Livonijas bruņniecība nostiprinājās kā zemes augstākā muižniecība (vāc. Adelsstand), pie kuras piederēja tikai tās muižnieku dzimtas, kuras bija reģistrētas vienā no 4 (Kurzemes, Vidzemes, Igaunijas un Sāmsalas) bruņniecības matrikulām. Tikai matrikulā ierakstītajiem pienācās dižciltības tituls un bruņniecības muižas, tiesības lietot titulu “dižciltīgais un godājamais” (Edler und Ehrentvester), ieņemt amatus hercogistes administrācijā un piedalīties landtāgos.

Skat. arī: bruņinieku muiža

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 13. lpp.

  • Gautier. La Chevalerie. — Paris, 1884

  • Schreckenstein R. von. Die Ritterwürde und der Ritterstand. — Freiburg im Br., 1886
  • Schulz A. Das höfische Leben zur Zeit der Minnesinger. — 1879-1880. — (2. Aufl. — 1889.).
  • Rainer Atzbach: Ritter. Die militia christiana als Lebensform im Mittelalter. In: Ritter, Burgen und Dörfer. Mittelalterliches Leben in Stadt und Land. Ausstellungskatalog, hrsg. vom Gebietsausschuß Fränkische Schweiz, Tüchersfeld 1997, ISBN 3-9803276-6-3; S. 48-51
  • Josef Fleckenstein: Rittertum und ritterliche Welt, 254 S., Berlin 2002, ISBN 3886807339
  • Werner Hechberger: Adel, Ministerialität und Rittertum im Mittelalter. (Enzyklopädie deutscher Geschichte; Band 72). Oldenbourg, München 2004, ISBN 3-486-55083-7
  • Andrea Hopkins: Knights, 192 S., zahlr. Ill. London 1990, ISBN 0-89660-013-0
  • Maurice Keen: Das Rittertum, biblio. erg. Aufl., Düsseldorf 2002. ISBN 3-491-96065-7
  • Franz Kottenkamp, Friedrich Martin von Reibisch: Der Rittersaal, Verlag von Carl Hoffmann, Stuttgart, 1842
  • Hans-Jürgen Kotzur (Hrsg.): Die Kreuzzüge (Ausstellungskat.), 560 S., zahlr. Ill. Mainz 2004, ISBN 3-8053-3240-8
  • Lexikon des Mittelalters. 9 Bände und ein Registerband. München/Zürich 1977-1999. (Auch als Taschenbuchausgabe erhältlich) München 1988 ff, ISBN 3-423-59057-2
  • Alexander von Reitzenstein: Rittertum und Ritterschaft, 144 S., ill. München 1972
  • Andreas Schlunk, Robert Giersch: Die Ritter. Geschichte − Kultur − Alltagsleben. Theiss, Stuttgart 2003, ISBN 3-8062-1791-2
  • Heinz Meyer: Geschichte der Reiterkrieger, 255 S., ill. Stuttgart 1982, ISBN 3-17-007347-8
  • Werner Meyer: Deutsche Ritter, Deutsche Burgen, 255 S., zahlr. Ill. München 1990 (Neudruck), ISBN 3-572-07715-X
  • Genealogisches Handbuch der Baltischen Ritterschaften (Neue Folge). Band 2. Herausgeber: Verband der Baltischen Ritterschaften e.V. Hamburg, 2012. 464 S.: III., 244.
  • Walther Freiherr v. Ungern-Sternberg. Geschichte der Baltischen Ritterschaften. - C. A. Starke Verlag, 1960

  • Arnold, Benjamin, German Knighthood, 1050-1300 - Oxford: Clarendon Press, 1985.
  • Bloch, Marc: Feudal Society, tr. Manyon London:Rutledge, Keagn Paul (1965)
  • Bluth, BJ; Marching with Sharpe, UK: HarperCollins, 2001, ISBN 0004145372
  • Boulton, D'Arcy Jonathan Dacre. The Knights of the Crown: The Monarchical Orders of Knighthood in Later Medieval Europe, 1325-1520. 2d revised ed. Woodbridge, Suffolk: Boydell Press, 2000.
  • Carey, Brian Todd; Allfree, Joshua B; Cairns, John. Warfare in the Medieval World, UK: Pen & Sword Military, 2006, ISBN 1844153398
  • Edwards, JC; "What Earthly Reason? The replacement of the longbow by handguns." // Medieval History Magazine Is. 7, March 2004
  • Oakeshott, Ewart. A Knight and his Horse, Rev. 2nd Ed. USA: Dufour Editions, 1998 ISBN 0802312977
  • Forey, Alan John. The Military Orders: From the Twelfth to the Early Fourteenth Centuries. Basingstoke: Macmillan Education, 1992.
  • Laing, Lloyd and Jennifer. Medieval Britain: The Age of Chivalry. New York: St. Martin’s Press, 1996
  • Robards, Brooks; The Medieval Knight at War, UK: Tiger Books, 1997, ISBN 1855019191
  • Shaw, William A. The Knights of England: A Complete Record from the Earliest Time 2v. London: Central Chancery, 1906 (Baltimore: Genealogical Publishing Co., 1970).

Resursi internetā par šo tēmu