Ciems

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 26. septembris, plkst. 18.01, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ciems (got. haims, liet. kiemas, senpr. caymis, kr. село) - pastāvīga cilvēku apmetne kopš zemkopības ieviešanās un pārejas no nomadisma uz vietsēdīgu dzīvesveidu. Ciemu veidoja vairākas sētas, kuras apdzīvoja viena dzimta vai tās daļa, kam piederēja aramzeme, savukārt ganības un meži bija ciema iedzīvotāju kopīpašums. - Atkarībā no konteksta:

  • 1. Senkrievu kņazistēs kņaza ārpilsētas īpašums, vēlāk apdzīvota vieta ar baznīcu. Ukraiņu un baltu zemēs ciema sinonīms bija "sādža".
  • 2. Mūsdienu Latvijas teritorijā viduslaikos ciems bija feodālā īpašuma administratīvais un saimnieciskais centrs, kur atradās kunga sēta. XIX gs. ciems ar baznīcu kļuva par apkārtējo apdzīvoto vietu administratīvo un saimniecisko centru. Dzīvošana ciemos bija raksturīga Kurzemē un Vidzemē, savukārt Latgalē pāreja no dzīves dzimtu viensētās uz ciemiem jeb sādžām sākās XVII gs. 1935. gadā ar Latvijas prezidenta K.Ulmaņa rīkojumu 145 "biezi apdzīvotajām vietām" piešķirts statuss "ciems". Lielākoties tās bija lauku apdzīvotās vietas ar iedzīvotāju skaitu lielāku par 100, vairāk vai mazāk koncentrētu apbūvi.
  • 3. Mazākā teritoriāli administratīvā vienība PSRS un, attiecīgi, arī LPSR. Ciemā tika apvienotas vairākas ārpus pilsētām esošas apdzīvotās vietas, kolhozi, sovhozi u.c. valsts uzņēmumi. 1981. gadā PSRS bija 41 511 ciemi, no tiem LPSR - 468 ciemi.

Literatūra

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 73.-74. lpp.