Dabiskās tiesības
Dabiskās tiesības (lat. ius naturale) – pārvalsts, pārpozitīvas tiesības, kas nepamatojas uz valsts likumdošanu. Šīs tiesības izriet no cilvēka dabas neatkarīgi no sociālajiem apstākļiem un tās var būt pretrunā ar t.s. pozitīvajām tiesībām. Jau senie romieši definēja dabiskās tiesības kā tiesības - quod natura omnia animalia docuit, - t.i. ko pati daba iemācījusi katrai būtnei. Par dabisko tiesību vispāratzītiem avotiem uzskatāma daba (natura), cilvēka sirdsapziņa, taisnība (acquitas), prāts (ratio) u.c., kas pretendē uz tik aptverošu parādību, ka to nevar ierobežot ne valsts teritorija, ne ierobežotā laikā spēkā esošie likumi un citi normatīvie akti. Dabiskās tiesības ieņem vidus stāvokli starp tiesību ideju, respektīvi, ētiku un pozitīvajām tiesībām. Tās ir vispārnozīmīgas, visaptverošas visiem laikiem un personām, kamēr pozitīvās tiesības ir ierobežotas laika, vietas un adresātu ziņā. Dabisko tiesību pastāvēšana un nodrošināšana ir cieši saistīta ar valstī pastāvošo politisko režīmu - jo nedemokrātiskāka valsts, jo vairāk tās ierobežotas. Neatbildēts paliek jautājums par to, kāda ir dabisko tiesību un pozitīvo tiesību savstarpējā attiecība, un vai var piešķirt dabiskajām tiesībām tiesību raksturu, jeb tās ir tikai sociāla morāle, arī šodien vēl ir tiesību filozofu diskusiju objekts. Kants tās atvasinājis no taisnības un tuvinājis tās ētikai, uzskatīdams, ka tādējādi tiesības veidotas atbilstoši ētikas principiem, t.i. identificējis dabiskās tiesības ar morāli. H.Kelzens - viens no konsekventākajiem pozitīvistiem uzskata, ka dabiskās tiesības jāuzlūko kā morāles normas kā tīri metajuridisku parādību, kas vairs neiederas tiesību novadā un nevar būt nozīmīgas juristam. Dabisko tiesību ideja parādās jau antīkajā filosofijā (Aristotelis, Cicerons u.c.). Viduslaikos dabiskās tiesības uzskatīja par Dieva likumu paveidu (sv. Augustīns, Akvīnas Toms, Johans Duns Skots). Plaši izplatījās Rietumeiropā t.s. buržuāzisko revolūciju periodā XVII-XVIII gs., kad ar tām pamatoja (Hugo Grocijs, Žans Bodēns, Dāvids Mēviuss, Samuels Putendorfs, Imanuels Kants u.c.) buržuāziskās sabiedrības dabiskumu un saprātīgumu, aristokrātijas privilēģiju nepamatotību. No jauna atdzima pēc 2. Pasaules kara (G. Radbruhs, R. Dvorkins u.c.).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 68. lpp.
- Krastiņš I. Tiesību doktrīnas. – Latvijas Universitāte: Rīga, 1997., 4.-5. lpp.
- Krastiņš I. Tiesību izpratne, funkcijas un normas. - Rīga, 2000., 58.-60. lpp.
- Lejiņš P., Šulcs L. Tiesību filozofija. – Rīga: b.i., 1938
- Šulcs L. Tiesību idejas un dabisko tiesību problēmas Kanta tiesību teorijā. - Valters un Rapa: Rīga, 1939
- Jānis Broks. Tiesības filozofija. Doktrīnas, koncepcijas, diskursi. - Turība: Rīga, 2004
- Vispārīgās tiesību teorijas un valstszinātnes atziņas. - Latvijas Universitāte: Rīga, 1997
- Lee S. Law and Morals. - Oxford University press, New York, 1986
