Atšķirības starp "Diktators" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Diktators''' (lat. ''dictator'', no ''dicto'' - "diktēju") - [[Romas valsts|Senajā Romā]] ārkārtas augstākais ekstraordinārais (ieceltais) [[maģistrāts]], kuru [[Romas Senāts|Senāta]] uzdevumā varēja iecelt [[konsuls]], ja valstī radās ārkārtas situācija, piešķirot tam augstāko kara, tiesu un administratīvā vara (''imperium''). Senāts pieņēma t.s. ārkārtas senātkonsultu (rīkojumu) ar formulu: "Lai konsuli ko dara, lai valsts neciestu". Pēc tās noskandēšanas konsulu [[Liktors|liktori]] pievienojās ''diktatoram'' kā svīta (katram konsulam bija 12 liktori, ''diktatoram'' - 24), demonstrējot, ka arī konsuli ''diktatora'' priekšā ir ierindas pilsoņi. Pēc iecelšanas ''diktators'' izvēlējās sev vietnieku - "jātnieku komandieri". ''Diktatora'' titulu papildināja ar paskaidrojumu, kāda iemesla dēļ tas ir iecelts par ''diktatoru'', piemēram, ''Dictator rei gerundae causa'' (diktators karadarbības vadīšanai). Dažkārt ''diktatoru'' iecēla tikai viena lokāla uzdevuma veikšanai, piemēram, ''diktators naglas iedzīšanai'' (reliģisks [[rituāls]] svētku laikā). [[Diktatūra]]s laikā visa [[maģistratūra]] bija pakļauta ''diktatoram'', taču diktatūras laiks nedrīkstēja pārsniegt 6 mēnešus. Sākotnēji par ''diktatoru'' varēja ievēlēt tikai kādu no [[patricieši]]em, taču pēc 356. g.p.m.ē. arī [[plebeji]] varēja pretendēt uz šo amatu. Amatu likvidēja pēc Cēzara, kurš bija ''diktators'' bez termiņa (''dictator perpetuus'') nogalināšanas 44. g.p.m.ē. | + | '''Diktators''' (lat. ''dictator'', no ''dicto'' - "diktēju") - atkarībā no konteksta: '''1.''' [[Romas valsts|Senajā Romā]] ārkārtas augstākais ekstraordinārais (ieceltais) [[maģistrāts]], kuru [[Romas Senāts|Senāta]] uzdevumā varēja iecelt [[konsuls]], ja valstī radās ārkārtas situācija, piešķirot tam augstāko kara, tiesu un administratīvā vara (''imperium''). Senāts pieņēma t.s. ārkārtas senātkonsultu (rīkojumu) ar formulu: "Lai konsuli ko dara, lai valsts neciestu". Pēc tās noskandēšanas konsulu [[Liktors|liktori]] pievienojās ''diktatoram'' kā svīta (katram konsulam bija 12 liktori, ''diktatoram'' - 24), demonstrējot, ka arī konsuli ''diktatora'' priekšā ir ierindas pilsoņi. Pēc iecelšanas ''diktators'' izvēlējās sev vietnieku - "jātnieku komandieri". ''Diktatora'' titulu papildināja ar paskaidrojumu, kāda iemesla dēļ tas ir iecelts par ''diktatoru'', piemēram, ''Dictator rei gerundae causa'' (diktators karadarbības vadīšanai). Dažkārt ''diktatoru'' iecēla tikai viena lokāla uzdevuma veikšanai, piemēram, ''diktators naglas iedzīšanai'' (reliģisks [[rituāls]] svētku laikā). [[Diktatūra]]s laikā visa [[maģistratūra]] bija pakļauta ''diktatoram'', taču diktatūras laiks nedrīkstēja pārsniegt 6 mēnešus. Sākotnēji par ''diktatoru'' varēja ievēlēt tikai kādu no [[patricieši]]em, taču pēc 356. g.p.m.ē. arī [[plebeji]] varēja pretendēt uz šo amatu. Amatu likvidēja pēc Cēzara, kurš bija ''diktators'' bez termiņa (''dictator perpetuus'') nogalināšanas 44. g.p.m.ē. '''2.''' Persona, kuras rokās koncentrēta neierobežota vara un kura to realizē. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 92.-93. lpp. | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 92.-93. lpp. | ||
| + | * Svešvārdu vārdnīca. / red. Guļevska D. - Norden, Rīga, 1996., 161. lpp. | ||
---- | ---- | ||
* Abbott Frank Frost. A History and Description of Roman Political Institutions. - Elibron Classics, 1901; ISBN 0-543-92749-0 | * Abbott Frank Frost. A History and Description of Roman Political Institutions. - Elibron Classics, 1901; ISBN 0-543-92749-0 | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 18. februāris, plkst. 06.32
Diktators (lat. dictator, no dicto - "diktēju") - atkarībā no konteksta: 1. Senajā Romā ārkārtas augstākais ekstraordinārais (ieceltais) maģistrāts, kuru Senāta uzdevumā varēja iecelt konsuls, ja valstī radās ārkārtas situācija, piešķirot tam augstāko kara, tiesu un administratīvā vara (imperium). Senāts pieņēma t.s. ārkārtas senātkonsultu (rīkojumu) ar formulu: "Lai konsuli ko dara, lai valsts neciestu". Pēc tās noskandēšanas konsulu liktori pievienojās diktatoram kā svīta (katram konsulam bija 12 liktori, diktatoram - 24), demonstrējot, ka arī konsuli diktatora priekšā ir ierindas pilsoņi. Pēc iecelšanas diktators izvēlējās sev vietnieku - "jātnieku komandieri". Diktatora titulu papildināja ar paskaidrojumu, kāda iemesla dēļ tas ir iecelts par diktatoru, piemēram, Dictator rei gerundae causa (diktators karadarbības vadīšanai). Dažkārt diktatoru iecēla tikai viena lokāla uzdevuma veikšanai, piemēram, diktators naglas iedzīšanai (reliģisks rituāls svētku laikā). Diktatūras laikā visa maģistratūra bija pakļauta diktatoram, taču diktatūras laiks nedrīkstēja pārsniegt 6 mēnešus. Sākotnēji par diktatoru varēja ievēlēt tikai kādu no patriciešiem, taču pēc 356. g.p.m.ē. arī plebeji varēja pretendēt uz šo amatu. Amatu likvidēja pēc Cēzara, kurš bija diktators bez termiņa (dictator perpetuus) nogalināšanas 44. g.p.m.ē. 2. Persona, kuras rokās koncentrēta neierobežota vara un kura to realizē.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 92.-93. lpp.
- Svešvārdu vārdnīca. / red. Guļevska D. - Norden, Rīga, 1996., 161. lpp.
- Abbott Frank Frost. A History and Description of Roman Political Institutions. - Elibron Classics, 1901; ISBN 0-543-92749-0
- Lintott Andrew. The Constitution of the Roman Republic. - Oxford University Press, 1999; ISBN 0-19-926108-3
- Ernst Meyer. Römischer Staat und Staatsgedanke. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft, Darmstadt 1961
- Flach D. Die Gesetze der frühen römischen Republik. Text und Kommentar. In Zusammenarbeit mit Stefan von der Lahr. - Darmstadt, 1994
- Florian Ingrisch. Sullas „dictatura rei publicae constituendae“ und Caesars „dictatura rei gerendae“: ein Vergleich. - Berlin, 2007; ISBN 3-86573-284-4.
- Helmuth Schneider. Die Entstehung der römischen Militärdiktatur - Krise und Niedergang einer antiken Republik. - Köln, 1977; ISBN 3-462-01230-4.
- Ulrich Wilcken. Zur Entwicklung der römischen Diktatur. - Berlin, 1940
- Белкин М.В. Эволюция римского сената в V-III вв. до н. э. / Античное общество. Проблемы политической истории. - Спб., 1997. С. 84-91.
