Atšķirības starp "Dzimtbūšana" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Dzimtbūšana''' (angl. ''serfdom'', vāc. ''Leibeigenschaft'', fr. ''servage'', kr. ''крепостничество'') - [[zemniecība]]s [[Feodālisms|feodālās]] atkarības forma, kurā zemes kungs uzņēmās rūpes un aizbildniecību pār atkarīgajiem (nodrošināja tos ar veselības aprūpi, darba inventāru, neražas gados ar pārtiku un sējmateriālu, celtniecības materiāliem, tiesu, maksāja valstij par tiem nodokļus utt.), savukārt atkarīgie dzimtļaudis atdarīja ar pienākumiem pret kungu (visbiežāk, zemes kunga saimniecībā, [[klaušas]]), kas rezultātā izpaudās piesaistīšanā pie apstrādājamās zemes, pakļaušanā [[Senjors|senjoru]] administratīvajai un tiesu varai.  
+
'''Dzimtbūšana''' (angl. ''serfdom'', vāc. ''Leibeigenschaft'', fr. ''servage'', kr. ''крепостничество'') - [[zemniecība]]s [[Feodālisms|feodālās]] atkarības forma, kurā zemes kungs uzņēmās rūpes un aizbildniecību pār atkarīgajiem (nodrošināja tos ar aizstāvību, veselības aprūpi, darba inventāru, neražas gados ar pārtiku un sējmateriālu, celtniecības materiāliem, maksāja augstākai varai par tiem nodokļus u.tml.), savukārt atkarīgie dzimtļaudis atdarīja ar pienākumiem pret kungu (visbiežāk, zemes kunga saimniecībā, [[klaušas]]), kas rezultātā izpaudās piesaistīšanā pie apstrādājamās zemes, pakļaušanā [[Senjors|senjoru]] administratīvajai un tiesu varai.  
  
 
Vēsturiski izveidojās no [[Kolonāts|kolonāta]]. No senjora varas atkarīgos [[Zemniecība|zemniekus]] un [[muižas ļaudis]] dēvē par '''dzimtcilvēkiem''' jeb '''dzimtļaudīm''' (fr. ''serfs''), kuri nedrīkstēja nodot mantojumā zemi, ko apstrādāja, nedz arī saimniecības inventāru, nedrīkstēja pāriet no viena [[Senjors|senjora]] pie cita, slēgt laulību bez senjora atļaujas, laulāties ar cilvēku no cita senjora dzimtcilvēkiem u.tml. Rietumeiropā dzimtbūšana no VII-IX gs. līdz XVI-XVIII gs. Centrāleiropā - no VII-IX gs. līdz XVIII-XIX gs., Austrumeiropā no XV gs. līdz 1861. gadam. Atkarībā no gadsimta, arī dzimtbūšanas intensitāte bija dažāda, no patronālām aizbildņa-aizbilstamā attiecībām līdz smagākajai formai, kad dzimtcilvēki bija absolūti beztiesiski: tos varēja pirkt, dāvināt, sodīt (pat ar nāvi) pēc to kunga iegribas. [[Livonija|Livonijā]] ''dzimtbūšana'' sāk veidoties XV gs., kad muižnieki sava [[Lēnis|lēņa]] zemniekus sāka uzskatīt par neatņemamu šī lēņa sastāvdaļu, kustamo inventāru, uz kuriem attiecināma zemes kunga tiesiskā un saimnieciskā vara. Līdz ar to muižnieks mantoja par dzimtu ne tikai [[Muiža|muižu]], bet arī muižas novadā (lēnī) dzīvojošos zemniekus, kurus sāka saukt par "dzimtļaudīm" (''Erbleute'') vai "dzimtzemniekiem" (''Erbbauer''). Viņu zemes kungu savukārt sāka dēvēt par "dzimtkungu" (''Erbherr''). Dzimtbūšana visātrāk izveidojās Ziemeļigaunijā, savukārt mūsdienu Latvijas teritorijā par dzimtbūšanu pirmo reizi ziņas atrodamas 1494. gada, kad Rīgas arhibīskaps Mihaels Hildebrants noslēdza līgumu ar vasaļiem par bēgļu izdošanu. Šī līguma pirmajā punktā bija teikts - ja neatbrīvots dzimtcilvēks atgriežas pie sava vecā kunga, viņš nav izdodams atpakaļ, bet viņam jāpaliek pie tā kunga, kura dzimtcilvēks viņš ir. Tālāk noteica, ka dzimtcilvēka bērniem, kas dzimuši pie sveša kunga, jāseko tēvam, jaunākiem brāļiem jāseko vecākajam brālim. Aptuveni trīs gadsimtus ilgā laika posmā Livonijas zemnieki pakāpeniski zaudēja savu personisko brīvību, nonākot zemes kungu un muižnieku atkarībā (šis process notika nevienmērīgi). Likvidēta XIX gs. ar [[Zemnieku brīvlaišana|zemnieku brīvlaišanu]] (skat. arī [[Zemes reformas Baltijas guberņās XIX gs.]]).
 
Vēsturiski izveidojās no [[Kolonāts|kolonāta]]. No senjora varas atkarīgos [[Zemniecība|zemniekus]] un [[muižas ļaudis]] dēvē par '''dzimtcilvēkiem''' jeb '''dzimtļaudīm''' (fr. ''serfs''), kuri nedrīkstēja nodot mantojumā zemi, ko apstrādāja, nedz arī saimniecības inventāru, nedrīkstēja pāriet no viena [[Senjors|senjora]] pie cita, slēgt laulību bez senjora atļaujas, laulāties ar cilvēku no cita senjora dzimtcilvēkiem u.tml. Rietumeiropā dzimtbūšana no VII-IX gs. līdz XVI-XVIII gs. Centrāleiropā - no VII-IX gs. līdz XVIII-XIX gs., Austrumeiropā no XV gs. līdz 1861. gadam. Atkarībā no gadsimta, arī dzimtbūšanas intensitāte bija dažāda, no patronālām aizbildņa-aizbilstamā attiecībām līdz smagākajai formai, kad dzimtcilvēki bija absolūti beztiesiski: tos varēja pirkt, dāvināt, sodīt (pat ar nāvi) pēc to kunga iegribas. [[Livonija|Livonijā]] ''dzimtbūšana'' sāk veidoties XV gs., kad muižnieki sava [[Lēnis|lēņa]] zemniekus sāka uzskatīt par neatņemamu šī lēņa sastāvdaļu, kustamo inventāru, uz kuriem attiecināma zemes kunga tiesiskā un saimnieciskā vara. Līdz ar to muižnieks mantoja par dzimtu ne tikai [[Muiža|muižu]], bet arī muižas novadā (lēnī) dzīvojošos zemniekus, kurus sāka saukt par "dzimtļaudīm" (''Erbleute'') vai "dzimtzemniekiem" (''Erbbauer''). Viņu zemes kungu savukārt sāka dēvēt par "dzimtkungu" (''Erbherr''). Dzimtbūšana visātrāk izveidojās Ziemeļigaunijā, savukārt mūsdienu Latvijas teritorijā par dzimtbūšanu pirmo reizi ziņas atrodamas 1494. gada, kad Rīgas arhibīskaps Mihaels Hildebrants noslēdza līgumu ar vasaļiem par bēgļu izdošanu. Šī līguma pirmajā punktā bija teikts - ja neatbrīvots dzimtcilvēks atgriežas pie sava vecā kunga, viņš nav izdodams atpakaļ, bet viņam jāpaliek pie tā kunga, kura dzimtcilvēks viņš ir. Tālāk noteica, ka dzimtcilvēka bērniem, kas dzimuši pie sveša kunga, jāseko tēvam, jaunākiem brāļiem jāseko vecākajam brālim. Aptuveni trīs gadsimtus ilgā laika posmā Livonijas zemnieki pakāpeniski zaudēja savu personisko brīvību, nonākot zemes kungu un muižnieku atkarībā (šis process notika nevienmērīgi). Likvidēta XIX gs. ar [[Zemnieku brīvlaišana|zemnieku brīvlaišanu]] (skat. arī [[Zemes reformas Baltijas guberņās XIX gs.]]).

Versija, kas saglabāta 2013. gada 10. janvāris, plkst. 21.41

Dzimtbūšana (angl. serfdom, vāc. Leibeigenschaft, fr. servage, kr. крепостничество) - zemniecības feodālās atkarības forma, kurā zemes kungs uzņēmās rūpes un aizbildniecību pār atkarīgajiem (nodrošināja tos ar aizstāvību, veselības aprūpi, darba inventāru, neražas gados ar pārtiku un sējmateriālu, celtniecības materiāliem, maksāja augstākai varai par tiem nodokļus u.tml.), savukārt atkarīgie dzimtļaudis atdarīja ar pienākumiem pret kungu (visbiežāk, zemes kunga saimniecībā, klaušas), kas rezultātā izpaudās piesaistīšanā pie apstrādājamās zemes, pakļaušanā senjoru administratīvajai un tiesu varai.

Vēsturiski izveidojās no kolonāta. No senjora varas atkarīgos zemniekus un muižas ļaudis dēvē par dzimtcilvēkiem jeb dzimtļaudīm (fr. serfs), kuri nedrīkstēja nodot mantojumā zemi, ko apstrādāja, nedz arī saimniecības inventāru, nedrīkstēja pāriet no viena senjora pie cita, slēgt laulību bez senjora atļaujas, laulāties ar cilvēku no cita senjora dzimtcilvēkiem u.tml. Rietumeiropā dzimtbūšana no VII-IX gs. līdz XVI-XVIII gs. Centrāleiropā - no VII-IX gs. līdz XVIII-XIX gs., Austrumeiropā no XV gs. līdz 1861. gadam. Atkarībā no gadsimta, arī dzimtbūšanas intensitāte bija dažāda, no patronālām aizbildņa-aizbilstamā attiecībām līdz smagākajai formai, kad dzimtcilvēki bija absolūti beztiesiski: tos varēja pirkt, dāvināt, sodīt (pat ar nāvi) pēc to kunga iegribas. Livonijā dzimtbūšana sāk veidoties XV gs., kad muižnieki sava lēņa zemniekus sāka uzskatīt par neatņemamu šī lēņa sastāvdaļu, kustamo inventāru, uz kuriem attiecināma zemes kunga tiesiskā un saimnieciskā vara. Līdz ar to muižnieks mantoja par dzimtu ne tikai muižu, bet arī muižas novadā (lēnī) dzīvojošos zemniekus, kurus sāka saukt par "dzimtļaudīm" (Erbleute) vai "dzimtzemniekiem" (Erbbauer). Viņu zemes kungu savukārt sāka dēvēt par "dzimtkungu" (Erbherr). Dzimtbūšana visātrāk izveidojās Ziemeļigaunijā, savukārt mūsdienu Latvijas teritorijā par dzimtbūšanu pirmo reizi ziņas atrodamas 1494. gada, kad Rīgas arhibīskaps Mihaels Hildebrants noslēdza līgumu ar vasaļiem par bēgļu izdošanu. Šī līguma pirmajā punktā bija teikts - ja neatbrīvots dzimtcilvēks atgriežas pie sava vecā kunga, viņš nav izdodams atpakaļ, bet viņam jāpaliek pie tā kunga, kura dzimtcilvēks viņš ir. Tālāk noteica, ka dzimtcilvēka bērniem, kas dzimuši pie sveša kunga, jāseko tēvam, jaunākiem brāļiem jāseko vecākajam brālim. Aptuveni trīs gadsimtus ilgā laika posmā Livonijas zemnieki pakāpeniski zaudēja savu personisko brīvību, nonākot zemes kungu un muižnieku atkarībā (šis process notika nevienmērīgi). Likvidēta XIX gs. ar zemnieku brīvlaišanu (skat. arī Zemes reformas Baltijas guberņās XIX gs.).

Skat. arī verdzība, peonāža, Hilhena zemes tiesību projekts

Avoti un literatūra par šo tēmu

  • Vendzavas muižas īpašnieka Vilhelma Morica fon den Brinkena vai viņa sekretāra sastādīts dzimtzemnieka uzticības zvērests. Ap 17. gs. 30. gadiem. - LVVA, 6999. f., 39. apr., 99. l.
  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters - Divergens: Rīga, 2001., 26. lpp.
  • Stepermanis M. Zemnieku nemieri Vidzemē 1750–1784. – Rīga, 1956

  • Freedman P., Bourin M. ed., Forms of Servitude in Northern and Central Europe. / Decline, Resistance and Expansion. - Brepols, 2005
  • Frantzen, Allen J., and Douglas Moffat, eds. The World of Work: Servitude, Slavery and Labor in Medieval England. - Glasgow: Cruithne P, 1994
  • Pierre Bonnassie. From Slavery to Feudalism in South-Western Europe. Trans. Birrell Jean. - Cambridge: Cambridge UP, 1991

  • Седов П. В. Закат Московского царства, царский двор конца XVII века. — Петербургский институт истории, изд-во «Дмитрий Буланин»: СПб., 2006, 604 с.

Resursi internetā par šo tēmu