Atšķirības starp "Einhards" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
'''Einhards''' (viduslat. ''Einhardus'' vai ''Eginhardus''; ~770.-840.) - hronists, [[Karolingu renesanse]]s figūra, [[Kārlis Lielais|Kārļa Lielā]] biogrāfs.
 
'''Einhards''' (viduslat. ''Einhardus'' vai ''Eginhardus''; ~770.-840.) - hronists, [[Karolingu renesanse]]s figūra, [[Kārlis Lielais|Kārļa Lielā]] biogrāfs.
  
−
Dzimis ap 770. gadu Meinhavā pie Mainas upes, [[Franku valsts]] ziemeļaustrumos, necila [[Franki|franku]] bruņinieka ģimenē. Par vecākiem zināms nav nekas. Mazā auguma dēļ izvēlējies mācīties, nevis militāro dienestu. Pamatizglītību guvis Fuldas (''Fulda'', mūsd. Hessenes zemē) [[Benediktīniešu ordenis|benediktīniešu]] Sv. Bonifācija klosterī, kura [[abats]] Baugvulfs (''Baugulf'') vēlāk nosūtīja Einhardu izglītoties tālāk Kārļa Lielā galma skolā Āhenē. Ap 791. gadu pieņemts imperatora galmā, kur pildīja dienestu 23 gadus - zināms, ka vadījis [[pils]] nocietinājumu būvi Āhenē un Ingelheimā, 802. gadā vadījis sarunas par ķīlnieku apmaiņu ar [[sakši]]iem, 806. gadā vadījis imperatora sūtniecību pāvesta Leo III galmā, - līdz 814. gadā kļuva par karaļa Luija Dievbijīgā padomnieku un privātsekretāru (pametis galma dienestu 830. gadā). Precējies ar Vormsas bīskaba Bernhara (''Bernhar'') māsu Emmu (mirusi 836. gadā),<ref>835. gada 13. decembra vēstulē Einhards sūkstas, ka ļoti pietrūkst sievas, kas kārtojusi visus ar sadzīvi un saimniecību saistītos jautājumus, kurus nu viņam jākārto pašam, tā zaudējot laiku, ko varētu veltīt intelektuāliem meklējumiem. - From Einhard’s letter of April 836 to Lupus of Ferrieres. Qtd. in Smith 55.</ref> iespējams, bijis dēls Vusins. Pēc [[Alvins Flaks|Alkvina]] nāves - Kārļa Lielā galma skolas vadītājs. Kopš 815. gada Milinheimas (''Mühlheim'' - mūsd Zēlingenštate, ''Seligenstadt'') klostera laicīgais priekšnieks (nav zināms, vai viņš tika ordinēts kā priesteris), saņēmis plašus zemes īpašumus, laikā no 831. līdz 834. gadam nodibināja tur benediktīniešu abatiju. Miris Milinheimas klosterī, 840. gada 14. martā.
+
Dzimis ap 770. gadu Gavā pie mainas (''Gau am Main - Maingau''), [[Franku valsts]] ziemeļaustrumos, necila [[Franki|franku]] bruņinieka ģimenē. Par vecākiem zināms nav nekas. Mazā auguma dēļ izvēlējies mācīties, nevis militāro dienestu. Pamatizglītību guvis Fuldas (''Fulda'', mūsd. Hessenes zemē) [[Benediktīniešu ordenis|benediktīniešu]] Sv. Bonifācija klosterī, kura [[abats]] Baugvulfs (''Baugulf'') vēlāk nosūtīja Einhardu izglītoties tālāk Kārļa Lielā galma skolā Āhenē. Ap 791. gadu pieņemts imperatora galmā, kur pildīja dienestu 23 gadus - zināms, ka vadījis [[pils]] nocietinājumu būvi Āhenē un Ingelheimā, 802. gadā vadījis sarunas par ķīlnieku apmaiņu ar [[sakši]]iem, 806. gadā vadījis imperatora sūtniecību pāvesta Leo III galmā, - līdz 814. gadā kļuva par karaļa Luija Dievbijīgā padomnieku un privātsekretāru (pametis galma dienestu 830. gadā). Precējies ar Vormsas bīskaba Bernhara (''Bernhar'') māsu Emmu (mirusi 836. gadā),<ref>835. gada 13. decembra vēstulē Einhards sūkstas, ka ļoti pietrūkst sievas, kas kārtojusi visus ar sadzīvi un saimniecību saistītos jautājumus, kurus nu viņam jākārto pašam, tā zaudējot laiku, ko varētu veltīt intelektuāliem meklējumiem. - From Einhard’s letter of April 836 to Lupus of Ferrieres. Qtd. in Smith 55.</ref> iespējams, bijis dēls Vusins. Pēc [[Alvins Flaks|Alkvina]] nāves - Kārļa Lielā galma skolas vadītājs. Kopš 815. gada Milinheimas (''Mühlheim'' - mūsd Zēlingenštate, ''Seligenstadt'') klostera laicīgais priekšnieks (nav zināms, vai viņš tika ordinēts kā priesteris), saņēmis plašus zemes īpašumus, laikā no 831. līdz 834. gadam nodibināja tur benediktīniešu abatiju. Miris Milinheimas klosterī, 840. gada 14. martā.
  
 
Sarakstījis daudz vēstuļu (saglabājusies tikai 71 par laika periodu no 816. līdz 840. g.), skaidrojumu un pāris traktātus par eoloģiskiem jautājumiem (pēdējo īsi pirms nāves: "Grāmata par krusta godināšanu" - ''Libellus de adoranda cruce''). Savos tekstos bieži uzsver, cik ļoti viņa skatījumu uz dzīvi ietekmējis [[Aurēlijs Augustīns]]. Zināmākais viņa darbs ir pēc [[Svetonijs|Svetonija]] darbu parauga "Kārļa Lielā dzīvi" (''Vita Karoli Magni''), kam saglabājušies vairāk nekā 80 norakstu. Latviešu historiogrāfijai īpaši interesanta var šķist 12. nodaļa (kopā 33 nodaļas), kurā Einhards apraksta Baltijas jūras austrumu krastā dzīvojošos aistus, kas tiek uzskatīti par [[balti]]em. Jaunajos laikos "Kārļa Lielā dzīve" tika izdota ''Monumenta Germaniae Historica'' (MGH) sērijā [[Universitāte|universitāšu]] un skolu vajadzībām ''Scriptores rerum Germanicarum in usum scholarum'' (pirmo izdevumu sagatavojis G.H.Percs, tad G.Vaics, jauns izdevums iespiests Hannoverē 1927. gadā). Kā avots visai ievērojams ir viņa darbs "Svēto Marselīna un Pētera pīšļu pārvešana un brīnumi" (''Translatio et Miracula SS. Marcellini et Petri''), kurā aprakstīta divu svēto pīšļu nozagšana un pārvešana 827. gadā no Romas uz Zēlingenštati, ilustrēta ar bagātīgu materiālu par sava laika sadzīvi un ceļošanas apstākļiem.
 
Sarakstījis daudz vēstuļu (saglabājusies tikai 71 par laika periodu no 816. līdz 840. g.), skaidrojumu un pāris traktātus par eoloģiskiem jautājumiem (pēdējo īsi pirms nāves: "Grāmata par krusta godināšanu" - ''Libellus de adoranda cruce''). Savos tekstos bieži uzsver, cik ļoti viņa skatījumu uz dzīvi ietekmējis [[Aurēlijs Augustīns]]. Zināmākais viņa darbs ir pēc [[Svetonijs|Svetonija]] darbu parauga "Kārļa Lielā dzīvi" (''Vita Karoli Magni''), kam saglabājušies vairāk nekā 80 norakstu. Latviešu historiogrāfijai īpaši interesanta var šķist 12. nodaļa (kopā 33 nodaļas), kurā Einhards apraksta Baltijas jūras austrumu krastā dzīvojošos aistus, kas tiek uzskatīti par [[balti]]em. Jaunajos laikos "Kārļa Lielā dzīve" tika izdota ''Monumenta Germaniae Historica'' (MGH) sērijā [[Universitāte|universitāšu]] un skolu vajadzībām ''Scriptores rerum Germanicarum in usum scholarum'' (pirmo izdevumu sagatavojis G.H.Percs, tad G.Vaics, jauns izdevums iespiests Hannoverē 1927. gadā). Kā avots visai ievērojams ir viņa darbs "Svēto Marselīna un Pētera pīšļu pārvešana un brīnumi" (''Translatio et Miracula SS. Marcellini et Petri''), kurā aprakstīta divu svēto pīšļu nozagšana un pārvešana 827. gadā no Romas uz Zēlingenštati, ilustrēta ar bagātīgu materiālu par sava laika sadzīvi un ceļošanas apstākļiem.

Versija, kas saglabāta 2011. gada 16. decembris, plkst. 14.35

Einhards (viduslat. Einhardus vai Eginhardus; ~770.-840.) - hronists, Karolingu renesanses figūra, Kārļa Lielā biogrāfs.

Dzimis ap 770. gadu Gavā pie mainas (Gau am Main - Maingau), Franku valsts ziemeļaustrumos, necila franku bruņinieka ģimenē. Par vecākiem zināms nav nekas. Mazā auguma dēļ izvēlējies mācīties, nevis militāro dienestu. Pamatizglītību guvis Fuldas (Fulda, mūsd. Hessenes zemē) benediktīniešu Sv. Bonifācija klosterī, kura abats Baugvulfs (Baugulf) vēlāk nosūtīja Einhardu izglītoties tālāk Kārļa Lielā galma skolā Āhenē. Ap 791. gadu pieņemts imperatora galmā, kur pildīja dienestu 23 gadus - zināms, ka vadījis pils nocietinājumu būvi Āhenē un Ingelheimā, 802. gadā vadījis sarunas par ķīlnieku apmaiņu ar sakšiiem, 806. gadā vadījis imperatora sūtniecību pāvesta Leo III galmā, - līdz 814. gadā kļuva par karaļa Luija Dievbijīgā padomnieku un privātsekretāru (pametis galma dienestu 830. gadā). Precējies ar Vormsas bīskaba Bernhara (Bernhar) māsu Emmu (mirusi 836. gadā),[1] iespējams, bijis dēls Vusins. Pēc Alkvina nāves - Kārļa Lielā galma skolas vadītājs. Kopš 815. gada Milinheimas (Mühlheim - mūsd Zēlingenštate, Seligenstadt) klostera laicīgais priekšnieks (nav zināms, vai viņš tika ordinēts kā priesteris), saņēmis plašus zemes īpašumus, laikā no 831. līdz 834. gadam nodibināja tur benediktīniešu abatiju. Miris Milinheimas klosterī, 840. gada 14. martā.

Sarakstījis daudz vēstuļu (saglabājusies tikai 71 par laika periodu no 816. līdz 840. g.), skaidrojumu un pāris traktātus par eoloģiskiem jautājumiem (pēdējo īsi pirms nāves: "Grāmata par krusta godināšanu" - Libellus de adoranda cruce). Savos tekstos bieži uzsver, cik ļoti viņa skatījumu uz dzīvi ietekmējis Aurēlijs Augustīns. Zināmākais viņa darbs ir pēc Svetonija darbu parauga "Kārļa Lielā dzīvi" (Vita Karoli Magni), kam saglabājušies vairāk nekā 80 norakstu. Latviešu historiogrāfijai īpaši interesanta var šķist 12. nodaļa (kopā 33 nodaļas), kurā Einhards apraksta Baltijas jūras austrumu krastā dzīvojošos aistus, kas tiek uzskatīti par baltiem. Jaunajos laikos "Kārļa Lielā dzīve" tika izdota Monumenta Germaniae Historica (MGH) sērijā universitāšu un skolu vajadzībām Scriptores rerum Germanicarum in usum scholarum (pirmo izdevumu sagatavojis G.H.Percs, tad G.Vaics, jauns izdevums iespiests Hannoverē 1927. gadā). Kā avots visai ievērojams ir viņa darbs "Svēto Marselīna un Pētera pīšļu pārvešana un brīnumi" (Translatio et Miracula SS. Marcellini et Petri), kurā aprakstīta divu svēto pīšļu nozagšana un pārvešana 827. gadā no Romas uz Zēlingenštati, ilustrēta ar bagātīgu materiālu par sava laika sadzīvi un ceļošanas apstākļiem.

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ 835. gada 13. decembra vēstulē Einhards sūkstas, ka ļoti pietrūkst sievas, kas kārtojusi visus ar sadzīvi un saimniecību saistītos jautājumus, kurus nu viņam jākārto pašam, tā zaudējot laiku, ko varētu veltīt intelektuāliem meklējumiem. - From Einhard’s letter of April 836 to Lupus of Ferrieres. Qtd. in Smith 55.

Literatūra par šo tēmu

  • Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 8. lpp.
  • Smith Julia. Einhard. // Transactions of the Royal Historical Society. March 2003: 55–77.
  • Thorpe Lewis G.M. Einhard and Notker the Stammerer: two lives of Charlemagne. - Penguin: London, 1969. ISBN 9780140442137
  • Einhard. Vita Karoli Magni : Das Leben Karls des Großen. - Reclam: Stuttgart, 1995
  • Einhard. Studien zu Leben und Werk. / Schefers, Hermann (Hrsg.) - Darmstadt, 1997
  • Dümmler Ernst. Ein Nachtrag zu Einhards Werken. (1885). // Jahresbericht über die Erscheinungen auf dem Gebiete der Germanischen Philologie. Bd. 8, - S. Calvary, 1887
  • Левандовский А.П. Карл Великий. Через империю к Европе. - Соратник: Москва, 1995
  • Историки эпохи Каролингов. - РОССПЭН: Москва, 2000
  • Эйнхард. Жизнь Карла Великого. - Москва, 2005
  • Памятники средневековой латинской литературы. - Наука: Москва, 2006

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Einhards&oldid=35720"