Gaili

No ''Vēsture''
Versija 2014. gada 26. februāris, plkst. 12.34, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Gayl Wappen.png

fon Gaili jeb Gaiļi (vc. von Gayl, kr. фон Гавель) - kuršu izcelsmes muižniecības dzimta Krievijas impērijas Baltijas guberņās un Vācijā. Dzimtas aizsācējs ir Livonijas ordeņa vasalis, zemnieku tiesnesis (Rechtfinder) Ansis Gailis (Hanns Geilen), kurš lēni pie Ārvales (Overwaelen) saņēma 1494. gada 23. septembrī.

Tā mazdēls Ansis, hercoga Gotharda karodznieks (karogs bijis brūns ar bifeļa galvas attēlu un trim baltiem ordeņa krustiem), 1562. gadā apprecējās ar namnieka, meitu Hedvigu Rādisu no Smiltenes, un viņiem piedzima 11 bērni. Meitas tika izprecētas vāciešiem galvenokārt no namnieku kārtas, bet dēli nomira bērnībā vai bez pecnācējiem. Ar Anša nāvi izbeidzās Gaiļu dzimtas Praviņu vīriešu līnija. Tā brālim Jukumam bija trīs ārlaulības dēli: Klāvs, Kristaps un Juris. Neraugoties uz seno likumu, kas par īsteniem mantiniekiem atzina tikai laulībā dzimušos, hercogs Gothards Ketlers tomēr apstiprināja viņa ārlaulības bērnu mantošanas tiesības. 1570. gadā Jukuma muižu mantoja tā vecākais dēls Klāvs (Claus), kas saviem brāļiem Kristapam un Jurim kā mantojuma daļu izmaksāja katram 300 mārku (abi drīz devās svešumā veidot militāro karjeru, un par viņu tālāko likteni ziņu nav). Šajā laikā dzimta vēl skaitījās brīvzemnieki (freibeuer). Pēc Klāva nāves Jukummuižu mantoja viņa vecākais dēls Neveliņš (Neveling, arī Nebel, Nebeling, Nefeling), kura dēli stājās Zviedrijas karaļa militārajā dienestā. Vairākos XVII gs. beigu dokumentos vecākā dēla Otto Gaiļa muiža minēta kā namnieku lēnis (Burgerlehen, atšķirībā no Kurzemes dižciltīgo muižām Adelsguter). Neveliņa mazdēls Johans stājās Lietuvas dienestā, uzdienējās līdz majora pakāpei un mantoja Otto Gaiļa muižu, devētu arī par Mazpraviņu muižu (apprecējās ar Margaretu Elizabeti fon Teiringu). Johana dēls Oto Kristofers arī kļuva par Polijas majoru. Pēc Otomāra fon Bistrāma meitas Evas Katrīnas apprecēšanas viņš no sievastēva ieguva Luckian muižu Lietuvā, Upītes novadā. Oto Kristofera dēls Ādams Frīdrihs (1741.-?) apprecējās ar Sofiju Doroteju fon Klopmani, 1772. gada 22. jūnijā tika apstiprināta trīs Ādama Frīdriha bērnu - Otto, Johana un Lovisas - dižciltība. Kurzemes Gaiļi pieņēma ģerboni ar divām rozēm un liliju, kas bija ļoti līdzīgs 1532. gadā Ķelnes senatoram Filipam Gaila, kuram 1545. gadā ķeizars Kārlis V piešķīra Sv. Romas impērijas dižciltīgā titulu, ģerbonim. Kurzemes bruņniecības matrikulā fon Gaili tika ierakstīti tikai 1845. gadā. 1773. gadā Kurzemes dižciltīgā apliecību ieguva Ādama Frīdriha dēls, Polijas armijas leitnants Kazimirs Vilhelms fon Gails (von Gayl), 1775. gadā to apstiprināja arī Lietuvas un Polijas seims. 1781. gadā Kazimirs Vilhelms apprecējās ar Sofiju Annu Šarloti fon Jagovu, Prūsijas karaliskās armijas pulkveža meitu. 1813. gadā Vestfālenes karaliste piešķira Kazimiram barona titulu. Ar to sākās Gaiļu precību un militārā karjera Prūsijas karalistē. Kazimira fon Gaila dēls Frīdrihs Georgs Ludvigs Prūsijas karaliskajā armijā sasniedza ģenerālmajora pakāpi. Savukārt Frīdriha pirmais dēls Vilhelms Frīdrihs Kārlis uzdienējās līdz kājnieku ģenerāļa pakāpei, bet otrs dēls bija karaliskās Prūsijas armijas pulkvedis un vēlāk pasta direktors. 1878. gadā Prūsijas karaliskā valdība Gailus atzina par brīvkungiem (Freiherr). Vilhelma Frīdriha Kārļa (1814.-1879.) ēls Egons Frīdrihs Karls (1845.-1929.) bija Prūsijas karaliskās armijas kājnieku ģenerālis, bet mazdēls Vilhelms Morics Egons fon Gails (1879.-1945.) - vēlākais Vācijas iekšlietu ministrs Fr. fon Pāpena kabinetā. Bez minētajiem no fon Gailu dzimtas vīriešiem no XIX gs. sākuma līdz 1954. gadam bija viens ģenerālis, divi ģenerālmajori, viens ģenerālleitnants, viens pulkvežleitnants, divi majori. Tikai trīs no fon Gailiem piekopa civilu nodarbi - divi inženieri un Oldenburgas hercoga kambarkungs.

Dažādos laika posmos dzimtas valdījumā bijušas Jukummuiža, Praviņu u.c. muižas.

Literatūra par šo tēmu

  • LVVA, 1100 f., 13. apr., 576. lieta (Gailu dzimtas dokumenti, XVI-XVII gs.)
  • Švābe A. Kuršu ķoniņi un novadnieki. // Straumes un avoti - R., 1938.

Resursi internetā par šo tēmu