Atšķirības starp "Goldfelds Otto" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Otto Goldfelds''' (''Otto Goldfeld'', 1889.-1941.; no 30.01.1922. '''Zeltiņš''', tāpēc literatūrā bieži figurē arī kā '''Goldfelds-Zeltin̦š''') - virsnieks. | '''Otto Goldfelds''' (''Otto Goldfeld'', 1889.-1941.; no 30.01.1922. '''Zeltiņš''', tāpēc literatūrā bieži figurē arī kā '''Goldfelds-Zeltin̦š''') - virsnieks. | ||
| − | Dzimis 1889. gada 7. novembrī Hamburgā, Vācijas impērijā. Pamatizglītību guvis ģimnāzijā, studējis Dižonas universitātē Francijā. 1911. gadā iesaukts armijā, | + | Dzimis 1889. gada 7. novembrī Hamburgā, Vācijas impērijā. Pamatizglītību guvis ģimnāzijā, studējis Getingenas universitātē, pēc tam Dižonas universitātē Francijā. 1911. gadā iesaukts armijā, dienējis 2. Bavārijas kirasieru pulkā. Piedalījies 1. Pasaules karā Beļģijas frontē. 1915. gadā saņēmis leitnanta dienesta pakāpi. 1916. gada janvārī ievainots un ieskaitīts Bavārijas kavalērijas divīzijas Rezerves ložmetējnieku bataljonā, martā devies uz fronti. Oktobrī bsolvējis Bavārijas 6. karaskolas kājnieku virsnieku kursus, norīkots uz 10. Bavārijas kājnieku pulku kā vada, pēc tam rotas komandieris. 1917. gada jūnijā cietis kaujas gāzu uzbrukumā, ārstējies, septembrī ieskaitīts 3. Bavārijas kājnieku pulkā. Decembrī ievainots. 1918. gada janvārī paaugstināts par vecāko leitnantu un norīkots uz 14. rezerves divīzijas Beļģijā rezerves brigādes štābu. Martā 14. Bavārijas kājnieku pulka sastāvā devās uz fronti, kur jūlijā atkal cieta kaujas gāzu uzbrukumā un pēc ārstēšanās novenbrī tika atvaļināts no armijas. 1918. gada rudenī [[Dzelzsdivīzija|Dzelzsbrigādes]] atsevišķā eskadrona [[Goldfelda eskadrons|''Streifabteilung Kurland'']] komandieris, [[ritmeistars]]. |
1919. gada 10. martā ar visu vienību dezertēja no Vācijas armijas un pārgāja [[Latvijas Republikas Pagaidu valdība|Latvijas Pagaidu valdības]] dienestā, pievienojoties [[Artuma-Hartmaņa jātnieku vienība|Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļai]]. Atsevišķās jātnieku nodaļas 2. eskadrona komandieris. Bīdamies par savu dzīvību (Vācijas armijas lauka kara tiesa aizmuguriski notiesāja uz nāvi), aprīļa beigās zvejnieku laivā Goldfelds ar pāris vīriem šķērsoja Rīgas jūras līci un pievienojās [[Ziemeļlatvijas brigāde]]i, no augusta [[2. Ziemeļlatvijas eskadrons|2. Ziemeļlatvijas eskadrona]] komandieris. Ar [[Latvijas Tautas padome]]s lēmumu 1919. gada 12. novembrī saņēmis Latvijas pavalstniecību. 1920. gadā paaugstināts par [[pulkvedis-leitnants|pulkvedi-leitantu]]. 1921.-1922. gados [[Jātnieku pulks|1. Jātnieku pulka]] 5. eskadrona komandieris. Par priekšniecības pavēļu apspriešanu un nepaklausību pazemināts par vada komandieri, bet 1923. gada 31. martā atvaļināts no armijas. Par nopelniem Latvijas Valsts labā piešķirta zeme Vīcežu muižā, Talsu apriņķī, taču saimniekošana nevedās. 1926. gadā pārcēlies uz dzīvi Vācijā, kur 1928. gadā Hamburgā tiesājies ar kādu Karlosu Smitu par goda un cieņas aizskaršanu (Goldfeldu apvainoja dzimtenes nodevībā). Dzīvoja Francijā, pēc tam atgriezās Latvijā, strādāja par jāšanas treneri un preses korespondentu. Nomainīja uzvārdu uz "Zeltiņš". 1930. gada jūlijā bija viens no "Parīzes latviešu biedrības" dibinātājiem, biedrības sekretāra vietnieks (biedrs). Pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas]], 1941. gada 14. jūnijā arestēts un izvests uz PSRS, kur nošauts. | 1919. gada 10. martā ar visu vienību dezertēja no Vācijas armijas un pārgāja [[Latvijas Republikas Pagaidu valdība|Latvijas Pagaidu valdības]] dienestā, pievienojoties [[Artuma-Hartmaņa jātnieku vienība|Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļai]]. Atsevišķās jātnieku nodaļas 2. eskadrona komandieris. Bīdamies par savu dzīvību (Vācijas armijas lauka kara tiesa aizmuguriski notiesāja uz nāvi), aprīļa beigās zvejnieku laivā Goldfelds ar pāris vīriem šķērsoja Rīgas jūras līci un pievienojās [[Ziemeļlatvijas brigāde]]i, no augusta [[2. Ziemeļlatvijas eskadrons|2. Ziemeļlatvijas eskadrona]] komandieris. Ar [[Latvijas Tautas padome]]s lēmumu 1919. gada 12. novembrī saņēmis Latvijas pavalstniecību. 1920. gadā paaugstināts par [[pulkvedis-leitnants|pulkvedi-leitantu]]. 1921.-1922. gados [[Jātnieku pulks|1. Jātnieku pulka]] 5. eskadrona komandieris. Par priekšniecības pavēļu apspriešanu un nepaklausību pazemināts par vada komandieri, bet 1923. gada 31. martā atvaļināts no armijas. Par nopelniem Latvijas Valsts labā piešķirta zeme Vīcežu muižā, Talsu apriņķī, taču saimniekošana nevedās. 1926. gadā pārcēlies uz dzīvi Vācijā, kur 1928. gadā Hamburgā tiesājies ar kādu Karlosu Smitu par goda un cieņas aizskaršanu (Goldfeldu apvainoja dzimtenes nodevībā). Dzīvoja Francijā, pēc tam atgriezās Latvijā, strādāja par jāšanas treneri un preses korespondentu. Nomainīja uzvārdu uz "Zeltiņš". 1930. gada jūlijā bija viens no "Parīzes latviešu biedrības" dibinātājiem, biedrības sekretāra vietnieks (biedrs). Pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas]], 1941. gada 14. jūnijā arestēts un izvests uz PSRS, kur nošauts. | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 17. maijs, plkst. 14.55
Otto Goldfelds (Otto Goldfeld, 1889.-1941.; no 30.01.1922. Zeltiņš, tāpēc literatūrā bieži figurē arī kā Goldfelds-Zeltin̦š) - virsnieks.
Dzimis 1889. gada 7. novembrī Hamburgā, Vācijas impērijā. Pamatizglītību guvis ģimnāzijā, studējis Getingenas universitātē, pēc tam Dižonas universitātē Francijā. 1911. gadā iesaukts armijā, dienējis 2. Bavārijas kirasieru pulkā. Piedalījies 1. Pasaules karā Beļģijas frontē. 1915. gadā saņēmis leitnanta dienesta pakāpi. 1916. gada janvārī ievainots un ieskaitīts Bavārijas kavalērijas divīzijas Rezerves ložmetējnieku bataljonā, martā devies uz fronti. Oktobrī bsolvējis Bavārijas 6. karaskolas kājnieku virsnieku kursus, norīkots uz 10. Bavārijas kājnieku pulku kā vada, pēc tam rotas komandieris. 1917. gada jūnijā cietis kaujas gāzu uzbrukumā, ārstējies, septembrī ieskaitīts 3. Bavārijas kājnieku pulkā. Decembrī ievainots. 1918. gada janvārī paaugstināts par vecāko leitnantu un norīkots uz 14. rezerves divīzijas Beļģijā rezerves brigādes štābu. Martā 14. Bavārijas kājnieku pulka sastāvā devās uz fronti, kur jūlijā atkal cieta kaujas gāzu uzbrukumā un pēc ārstēšanās novenbrī tika atvaļināts no armijas. 1918. gada rudenī Dzelzsbrigādes atsevišķā eskadrona Streifabteilung Kurland komandieris, ritmeistars.
1919. gada 10. martā ar visu vienību dezertēja no Vācijas armijas un pārgāja Latvijas Pagaidu valdības dienestā, pievienojoties Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļai. Atsevišķās jātnieku nodaļas 2. eskadrona komandieris. Bīdamies par savu dzīvību (Vācijas armijas lauka kara tiesa aizmuguriski notiesāja uz nāvi), aprīļa beigās zvejnieku laivā Goldfelds ar pāris vīriem šķērsoja Rīgas jūras līci un pievienojās Ziemeļlatvijas brigādei, no augusta 2. Ziemeļlatvijas eskadrona komandieris. Ar Latvijas Tautas padomes lēmumu 1919. gada 12. novembrī saņēmis Latvijas pavalstniecību. 1920. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitantu. 1921.-1922. gados 1. Jātnieku pulka 5. eskadrona komandieris. Par priekšniecības pavēļu apspriešanu un nepaklausību pazemināts par vada komandieri, bet 1923. gada 31. martā atvaļināts no armijas. Par nopelniem Latvijas Valsts labā piešķirta zeme Vīcežu muižā, Talsu apriņķī, taču saimniekošana nevedās. 1926. gadā pārcēlies uz dzīvi Vācijā, kur 1928. gadā Hamburgā tiesājies ar kādu Karlosu Smitu par goda un cieņas aizskaršanu (Goldfeldu apvainoja dzimtenes nodevībā). Dzīvoja Francijā, pēc tam atgriezās Latvijā, strādāja par jāšanas treneri un preses korespondentu. Nomainīja uzvārdu uz "Zeltiņš". 1930. gada jūlijā bija viens no "Parīzes latviešu biedrības" dibinātājiem, biedrības sekretāra vietnieks (biedrs). Pēc Latvijas okupācijas, 1941. gada 14. jūnijā arestēts un izvests uz PSRS, kur nošauts.
Apbalvojumi:
- Prūsijas Dzelzs krusts, I un II šķira
- Bavārijas Kara nopelnu ordenis
- Lāčplēša Kara ordenis (III šķira, nr. 1153., par 14.11.1919. kauju ar bermontiešiem pie Vecmuižas dz.st.)
u.c.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 341. lpp. ISBN 9984-00-395-7
- Otto Zeltiņš-Goldfelds. 7000 kilometrus caur vientuļo Afriku. - A.Gulbis: Rīga, 1925. - 248 lpp.
- Niedra A. Kā tās lietas tika darītas : Indriķis fon Strı̄ks (Heinrich von Stryk); Otto Goldfelds-Zeltiņs̆; Balodis un Manteifels; Niedras kabineta sēz̆u protokoli; Cēsu kaujas. - Rīga, 1943.
