Atšķirības starp "Grenadieri" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Grenadieri''' (no fr. ''grenade'' - "granāta"; fr./angl. ''grenadiers'') - kājnieku veids Eiropas valstu [[Bruņotie spēki|bruņotajos spēkos]] XVII-XX gs. Sākotnēji par ''grenadieriem'' sāka dēvēt kareivjus, kas tika īpaši apmācīti [[rokas granāta]]s mešanā, lai ieņemtu pretinieka [[forifikācija]]s būves - šāda karavīru kategorija pirmo reizi Eiropā tika ieviesta Anglijas karalistē 1667. gadā. Vēlāk sāka veidot īpašas ''grenadieru'' grupas, kuras izvietoja karaspēka vienību | + | '''Grenadieri''' (no fr. ''grenade'' - "granāta"; fr./angl. ''grenadiers'') - kājnieku veids Eiropas valstu [[Bruņotie spēki|bruņotajos spēkos]] XVII-XX gs. Sākotnēji par ''grenadieriem'' sāka dēvēt kareivjus, kas tika īpaši apmācīti [[rokas granāta]]s mešanā, lai ieņemtu pretinieka [[forifikācija]]s būves - šāda karavīru kategorija pirmo reizi Eiropā tika ieviesta Anglijas karalistē 1667. gadā. Vēlāk sāka veidot īpašas ''grenadieru'' grupas, kuras izvietoja karaspēka vienību centra un flangu priekšā. Apbruņojumā ietilpa 4-10 granātas, šautene un kaujas nazis. Tā kā ''grenadieriem'' granātas aizdedzināšanai un mešanai bija nepieciešamas brīvas rokas, šautenes tika aprīkotas ar siksnām, lai tās varētu nēsāt uz muguras. Taču tā kā tad šaujamieroča stobrs atdūrās cepures platajās malās, tika ieviestas īpašas [[grenadieru mice]]s - ieplacinātas konusveida [[kaska]]s. Tā kā ''grenadieri'' atradās priekšējā līnijā, tiešā pretinieka tuvumā, tiem vajadzēja aukstasinīgi aizdedzināt granātas degli, nogaidīt (ja degļa liesma nebija paspējusi detonēt lādiņu, granātu pretinieks varēja atmest atpakaļ), te atlasīja īpaši drosmīgus, veiklus un disciplinētus karavīrus. XVIII gs. sāka veidot jau atsevišķas ''grenadieru'' izlases apakšvienības kā smago kājnieki izlases daļas. Daudzu valstu bruņotajos spēkos ''grenadieriem'' atļāva audzēt ūsas, ļaujot uzsvērt šo vienību īpašo lomu. [[Kavalērija]]s ''grenadieru'' vienības bija Lielbritānijas, Prūsijas un Austrijas armijās, taču neguva plašu pielietojumu. Kā ar papildus aprīkojumu (pašgājēji lielgabali, smagie ložmetēji, rokas artilērija u.tml.) apgādāti motorizētie kājnieki, kā elitārs karaspēka veids pastāv arī mūsdienās dažu valstu bruņotajos spēkos. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 16. augusts, plkst. 13.46
Grenadieri (no fr. grenade - "granāta"; fr./angl. grenadiers) - kājnieku veids Eiropas valstu bruņotajos spēkos XVII-XX gs. Sākotnēji par grenadieriem sāka dēvēt kareivjus, kas tika īpaši apmācīti rokas granātas mešanā, lai ieņemtu pretinieka forifikācijas būves - šāda karavīru kategorija pirmo reizi Eiropā tika ieviesta Anglijas karalistē 1667. gadā. Vēlāk sāka veidot īpašas grenadieru grupas, kuras izvietoja karaspēka vienību centra un flangu priekšā. Apbruņojumā ietilpa 4-10 granātas, šautene un kaujas nazis. Tā kā grenadieriem granātas aizdedzināšanai un mešanai bija nepieciešamas brīvas rokas, šautenes tika aprīkotas ar siksnām, lai tās varētu nēsāt uz muguras. Taču tā kā tad šaujamieroča stobrs atdūrās cepures platajās malās, tika ieviestas īpašas grenadieru mices - ieplacinātas konusveida kaskas. Tā kā grenadieri atradās priekšējā līnijā, tiešā pretinieka tuvumā, tiem vajadzēja aukstasinīgi aizdedzināt granātas degli, nogaidīt (ja degļa liesma nebija paspējusi detonēt lādiņu, granātu pretinieks varēja atmest atpakaļ), te atlasīja īpaši drosmīgus, veiklus un disciplinētus karavīrus. XVIII gs. sāka veidot jau atsevišķas grenadieru izlases apakšvienības kā smago kājnieki izlases daļas. Daudzu valstu bruņotajos spēkos grenadieriem atļāva audzēt ūsas, ļaujot uzsvērt šo vienību īpašo lomu. Kavalērijas grenadieru vienības bija Lielbritānijas, Prūsijas un Austrijas armijās, taču neguva plašu pielietojumu. Kā ar papildus aprīkojumu (pašgājēji lielgabali, smagie ložmetēji, rokas artilērija u.tml.) apgādāti motorizētie kājnieki, kā elitārs karaspēka veids pastāv arī mūsdienās dažu valstu bruņotajos spēkos.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 126. lpp.
