Heraldiskā mantija

Mantija un telts – heraldikā kopš XVII gs. ģerboņa fonā likta figūra, mantija, ko augšā savilka ar auklām, veidojot baldahīnu, vai telts purpura krāsā ar sermuliņādas oderējumu, ko lietoja augstākā aristokrātija - praktiski suverēnie zemes kungi, valdošie nami, - gan dekoratīvos nolūkos, gan lai uzsvērtu savu īpašo statusu.

Dažkārt, it sevišķi sadrumstalotajās vācu zemēs, mantiju lietoja pat grāfi vai baroni, taču arī tie gadījumā, ja savās zemēs bija suverēni saimnieki. Kopš XVIII gs. mantijas tika ieviestas Sv. Romas impērijas titulārfirstu un Krievijas impērijas kņazu ģerboņos. Tomēr dažkārt tās bez kāda legāla pamata parādās arī zemākās bruņniecības un netitulētās muižniecības ģerboņos, cenšoties līdzināties augstākajai aristokrātijai. Sevišķi tas izpaužas XIX gs. sākuma heraldikā, kur klasicisma un ampīra laika renesansiskie vai barokālie akanta lapu vijumi ģerboņu lambrekenos tika uztverti kā vecmodīgi, un aizstāti ar drapērijām. Tādā gadījumā mantija netika attēlota purpura krāsā ar sermuliņa ādu, bet līdzīgi lambrekeniem tika attēlota attiecīgā ģerboņa heraldiskajās krāsās. Ģerboņa telts no mantijas atšķiras ar vēl reālistiskāk atveidotu baldahīnu, ko augšā uz kupola vainago kronis.

Literatūra par šo tēmu

• Lancmanis I., Heraldika. - Neputns: Rīga, 2007. ISBN 978-9984-729-93-0