Atšķirības starp "Herema" versijām

'''Herema''' (ivr. חֵרֶם, ''herem'' - "liegts") - [[Jūdaisms|jūdaismā]] aizliegums pieskarties vai lietot, kas nolādēto izstumj ārpus likuma. Šādu ''tabu'' attiecina uz ko tādu, kas šķirts no [[Dievs|Dieva]] vai, gluži otrādi, tam ziedots (pēdējā nozīmē ''herema'' ir sinonīms ''kodeš'' - "svēts", taču atšķirībā no tā attiecināms uz ko tādu, ko nevar izpirkt. Saskaņā ar [[Tora]]s likumiem, ''herema'' attiecās uz: 1) [[Senebreji|senebrejiem]] - kā indivīdiems, tā grupām, - kas pielūdz citus dievus, to elkus un kulta priekšmetus (grēciniekus jānogalina, priekšmetus jāsadedzina upurī Dievam, mājlopus jānokauj - nekas no ''heremai'' pakļautā nevar būt kara laupījums); 2) septiņām tautām, kas apdzīvoja [[Apsolītā zeme|Apsolīto zemi]] - [[heti]], [[gergesi]], [[amorieši]], [[kanaānieši]], [[ferezi]], [[hivi]] un [[jevusi]], - kuras bija jāiznīcina līdz pēdējam cilvēkam (to kustamais un nekustamais īpašums netika nolādēts un nonāca uzvarētāju rīcībā); 3) visu, kas kā ''herema'' ziedots Dievam (šādiem priekšmetiem piemita īpašs svētums - ''kodeš ha-kodašim'', - un tās nevarēja izpirkt ziedotājs atpakaļ, vai tempļa mantzinis pārdot). Paralēli šiem likumiem ''herema'' tika praktizēta kā zvērests ziedot, piemēram, kad senebrejus, mēģinot iebrukt [[Kanaāna|Kanaānā]] no dienvidiem, kaujā sakāva Aradas valdnieks, tie deva zvērestu, ka ja Dievs dos uzvaru otrajā mēģinājumā iekarot šo zemi, Aradas iedzīvotāji tiks kā ''herema'' ziedoti Dievam (šāds paradums ziedot uzvarētos saviem dieviem fiksēts daudzās tautās senajos laikos). Acīmredzot līdz ar [[Sauls (Izraēlas valdnieks)|Saula]] kāpšanu tronī, senebreju uzbrukumi kaimiņiem zaudēja [[Genocīds|genocīda]] iezīmes, pamatiedzīvotāju iznīcināšanas vietā izvēloties to pakļaušanu - saistībā ar karagājieniem ''herema'' avotos pieminēta aizvien retāk, saglabājoties [[Pravietis|praviešu]] tekstos un pamatā attiecināta uz [[herēze]]s apkarošanu pašu senebreju vidū. Pirmais zināmais ''heremas'' pielietojums kā īpašuma konfiskācija un izraidīšana saistāms ar [[Ezra, pravietis|Ezras]] uzlikto ''heremu'': "Kurš trīs dienu laikā neieradīsies, tā īpašums, ko noteiks vadoņi un vecākie, tiks nolādēts, bet pats tas izraidīts". (Ezr. 10:8) [[Tanaji]] to interpretēja kā sodu - īslaicīgu izraidīšanu no kopienas ([[niduja]]) un nolādēšanu. Parasti ''niduju'' un ''heremu'' piesprieda [[betdins|betdinā]] un izziņoja kopienas locekļiem. Viduslaikos ''herema'' un ''niduja'' bija izplatītākie soda mēri ebreju kopienās, un visai bieži kalpoja kā līdzeklis brīvdomības apkarošanai. ''Heremu'' prakizē arī jaunākajos laikos ortodoksālo ebreju kopienās.

'''Herema''' (ivr. חֵרֶם, ''herem'' - "liegts") - [[Jūdaisms|jūdaismā]] aizliegums pieskarties vai lietot, kas nolādēto izstumj ārpus likuma. Šādu ''tabu'' attiecina uz ko tādu, kas šķirts no [[Dievs|Dieva]] vai, gluži otrādi, tam ziedots (pēdējā nozīmē ''herema'' ir sinonīms ''kodeš'' - "svēts", taču atšķirībā no tā attiecināms uz ko tādu, ko nevar izpirkt. Saskaņā ar [[Tora]]s likumiem, ''herema'' attiecās uz: 1) [[Senebreji|senebrejiem]] - kā indivīdiems, tā grupām, - kas pielūdz citus dievus, to elkus un kulta priekšmetus (grēciniekus jānogalina, priekšmetus jāsadedzina upurī Dievam, mājlopus jānokauj - nekas no ''heremai'' pakļautā nevar būt kara laupījums); 2) septiņām tautām, kas apdzīvoja [[Apsolītā zeme|Apsolīto zemi]] - [[heti]], [[gergesi]], [[amorieši]], [[kanaānieši]], [[ferezi]], [[hivi]] un [[jevusi]], - kuras bija jāiznīcina līdz pēdējam cilvēkam (to kustamais un nekustamais īpašums netika nolādēts un nonāca uzvarētāju rīcībā); 3) visu, kas kā ''herema'' ziedots Dievam (šādiem priekšmetiem piemita īpašs svētums - ''kodeš ha-kodašim'', - un tās nevarēja izpirkt ziedotājs atpakaļ, vai tempļa mantzinis pārdot). Paralēli šiem likumiem ''herema'' tika praktizēta kā zvērests ziedot, piemēram, kad senebrejus, mēģinot iebrukt [[Kanaāna|Kanaānā]] no dienvidiem, kaujā sakāva Aradas valdnieks, tie deva zvērestu, ka ja Dievs dos uzvaru otrajā mēģinājumā iekarot šo zemi, Aradas iedzīvotāji tiks kā ''herema'' ziedoti Dievam (šāds paradums ziedot uzvarētos saviem dieviem fiksēts daudzās tautās senajos laikos). Acīmredzot līdz ar [[Sauls (Izraēlas valdnieks)|Saula]] kāpšanu tronī, senebreju uzbrukumi kaimiņiem zaudēja [[Genocīds|genocīda]] iezīmes, pamatiedzīvotāju iznīcināšanas vietā izvēloties to pakļaušanu - saistībā ar karagājieniem ''herema'' avotos pieminēta aizvien retāk, saglabājoties [[Pravietis|praviešu]] tekstos un pamatā attiecināta uz [[herēze]]s apkarošanu pašu senebreju vidū. Pirmais zināmais ''heremas'' pielietojums kā īpašuma konfiskācija un izraidīšana saistāms ar [[Ezra, pravietis|Ezras]] uzlikto ''heremu'': "Kurš trīs dienu laikā neieradīsies, tā īpašums, ko noteiks vadoņi un vecākie, tiks nolādēts, bet pats tas izraidīts". (Ezr. 10:8) [[Tanaji]] to interpretēja kā sodu - īslaicīgu izraidīšanu no kopienas ([[niduja]]) un nolādēšanu. Parasti ''niduju'' un ''heremu'' piesprieda [[betdins|betdinā]] un izziņoja kopienas locekļiem. Viduslaikos ''herema'' un ''niduja'' bija izplatītākie soda mēri ebreju kopienās, un visai bieži kalpoja kā līdzeklis brīvdomības apkarošanai. ''Heremu'' prakizē arī jaunākajos laikos ortodoksālo ebreju kopienās.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

== Resursi internetā par šo tēmu ==