Horuns Jāzeps
Horuns Jāzeps (kr. Хорун Иосиф Иванович; 23.5.(4.6.).1884.-21.02.1962.) - virsnieks, pilsoņu kara Krievijā dalībnieks.
Dzimis 1884. gada 23. maijā (4. jūnijā p.j.st.) Vitebskas guberņas Vecsalienas pagasta (pie Daugavpils) Tartaku ciemā (1954. gadā ciems likvidēts un pievienots Jersikas ciemam), laukstrādnieku ģimenē. Laikā no 1905. līdz 1917. gadam dienēja Krievijas impērijas armijā, uzdienējis līdz vecākā apakšvirsnieka (старший унтер-офицер) pakāpei.
Kopš 1918. gada lielinieku partijas biedrs, dienēja Sarkanajā armijā. Krievijas pilsoņu kara laikā (1918.-1920.) dienēja kavalērijā: sākumā rotas komandieris, tad izlūku vienības komandieris, eskadrona komandieris, pulka komandieris. Piedalījies kaujās pret Deņikina armiju, karā ar Poliju, kaujās pret Mahno anarhistiem, kaujās pret Petļuras spēkiem. No 1921. līdz 1924. gadam Turkestānas frontē kā kavalērijas pulka komandieris piedalījās basmaču pretošanās kustības likvidēšanā (par kauju pie Kara-Šuras apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni, nākošo SZ ordeni saņēmis par kauju pie Autobači kišlaka, trešo SZ ordeni saņēmis par kauju pie Hazaraspas pilsētas). 1921. gadā mācījies kvalifikācijas celšanas kursos Augstākajā kavalērijas skolā (Высшая кавалерийская школа РККА), 1926. gadā mācījies kavalērijas komandieru kvalifikācijas celšanas kursos, 1935. gadā absolvējis Kara akadēmiju (Военная академия им. М. В. Фрунзе), 1936. gadā paaugstināts par brigādes komandieri (комбриг). Laikā no 1926. līdz 1940. gadam bijis kavalērijas pulka komandieris; 11. kavalērijas divizijas 1. kavalērijas brigādes (1 кавалерийская бригада) komandieris (10.1926-12.1929.); 11. kavalērijas divizijas (11 Гомельская кавалерийская дивизия) komandieris (12.1929.-11.1931.) un komandiera vietnieks (11.1931.-1933.); pasniedzējs Kara akadēmijā. 1940. gadā paaugstināts par ģenerālmajoru (генерал-майор). II Pasaules kara laikā sāka kā kavalērijas korpusa komandieris, ģenerālmajors, 1941. gada17. janvārī iecelts 150. strēlnieku divizijas komandieri (līdz 26.10.1941.). 1941.-1942. gados 9. rezerves armijas komandiera vietnieks Dienvidu frontē, 3. armijas komandiera vietnieks (no 03.1943.) un autotransporta pārvaldes priekšnieks Brjanskas frontē. No 07.1943. 119. strēlnieku divizijas komandieris Rietumu frontē, 1. un 2. Baltijas frontē. Piedalījies kaujās pie Rostovas, Voroņežas-Kastornenskas operācijā, Kurskas kaujā, Polockas un Gorodokskas operācijās. 1944. gada jūlijā atstādināts no divizijas komandiera pienākumu pildīšanas, 1945. gadā atvaļināts, taču 1946. gada februārī atkal mobilizēts un norīkots okupētajā Vācijā par Hemnicas (Chemnitz) pilsētas kara komandantu. Demobilizējies 1947. gada augustā. Miris Maskavā, 1962. gada 21. februārī.
Apbalvojumi: Ļeņina ordenis, Horezmas Sarkanās Zvaigznes ordenis, 3 Sarkanās Zvaigznes ordeņi, Aleksandra Ņevska ordenis, medaļas.
