Atšķirības starp "Ieroču SS" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Ieroču SS''' (vāc. ''Waffen-SS'') - [[Otrais Pasaules karš|2. Pasaules kara]] laikā [[Vācija]]s bruņoto spēku vienības (t.s. [[Leģions|leģioni]]), komplektētas no rasiski nepilnvērtīgo tautu pārstāvjiem (kā arī rasiski nepilnvērtīgiem vāciešiem), tāpēc pakļautas nevis [[Vērmahts|vērmahta]] vadībai, bet gan [[Apsardzes spēki|SS]], un karoja SS uzraudzībā.<ref>Līdzīgi kā PSRS Robežapsardzes karaspēks juridiski bija pakļauts [[PSRS Valsts drošības komiteja|VDK]], bet obligātā iesaukuma robežsargi nekādi nebija VDK darbinieki, arī neviens ''Waffen SS'' karavīrs kā nevācietis nevarēja būt SS biedrs. Šāda juridiskā pakļautība radās tāpēc, kara likumi un starptautiskās tiesības (1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas u.c.) liedza mobilizēt okupēto zemju iedzīvotājus armijā, [[Vērmahts|vērmahta]] papildināšana ar okupēto valstu pilsoņiem tika atrisināta tā, ka mobilizējamie okupēto zemju iedzīvotāji tika juridiski pakļauti nevis armijas vadībai, bet [[Apsardzes spēki|SS]] kā paramilitārai struktūrai - izveidojot ''Waffen SS'' karaspēka daļas (''de jure'' pakļautas SS, bet ''de facto'' - vērmahtam), - t.i. ''de iure'' nebija karavīri bet palīgspēki, kaut ''de facto'' tika izveidotas pilntiesīgas kaujas daļas.</ref> Tika izveidotas franču, valoņu, ukraiņu, krievu, itāļu, baltkrievu, kazaku, horvātu, [[Latviešu leģions|latviešu]], igauņu, turku, tatāru un citu tautu [[divīzija]]s (kopā 38) vai mazākas vienības. Daļa bija brīvprātīgie, bet daļa - piespiedu kārtā mobilizētie. 1944. gadā ''ieroču SS'' karaspēkā dienēja vairāk nekā 910 000 vīru. | + | '''Ieroču SS''' (vāc. ''Waffen-SS'') - [[Otrais Pasaules karš|2. Pasaules kara]] laikā [[Vācija]]s bruņoto spēku vienības (t.s. [[Leģions|leģioni]]), komplektētas no rasiski nepilnvērtīgo tautu pārstāvjiem (kā arī rasiski nepilnvērtīgiem vāciešiem), tāpēc pakļautas nevis [[Vērmahts|vērmahta]] vadībai, bet gan [[Apsardzes spēki|SS]], un karoja pret sabiedrotajiem SS uzraudzībā.<ref>Līdzīgi kā PSRS Robežapsardzes karaspēks juridiski bija pakļauts [[PSRS Valsts drošības komiteja|VDK]], bet obligātā iesaukuma robežsargi nekādi nebija VDK darbinieki, arī neviens ''Waffen SS'' karavīrs kā nevācietis nevarēja būt SS biedrs. Šāda juridiskā pakļautība radās tāpēc, kara likumi un starptautiskās tiesības (1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas u.c.) liedza mobilizēt okupēto zemju iedzīvotājus armijā, [[Vērmahts|vērmahta]] papildināšana ar okupēto valstu pilsoņiem tika atrisināta tā, ka mobilizējamie okupēto zemju iedzīvotāji tika juridiski pakļauti nevis armijas vadībai, bet [[Apsardzes spēki|SS]] kā paramilitārai struktūrai - izveidojot ''Waffen SS'' karaspēka daļas (''de jure'' pakļautas SS, bet ''de facto'' - vērmahtam), - t.i. ''de iure'' nebija karavīri bet palīgspēki, kaut ''de facto'' tika izveidotas pilntiesīgas kaujas daļas.</ref> Tika izveidotas franču, valoņu, ukraiņu, krievu, itāļu, baltkrievu, kazaku, horvātu, [[Latviešu leģions|latviešu]], igauņu, turku, tatāru un citu tautu [[divīzija]]s (kopā 38) vai mazākas vienības. Daļa bija brīvprātīgie, bet daļa - piespiedu kārtā mobilizētie. 1944. gadā ''ieroču SS'' karaspēkā dienēja vairāk nekā 910 000 vīru. |
==== Atsauces un piezīmes ==== | ==== Atsauces un piezīmes ==== | ||
Pašreizējā versija, 2014. gada 6. jūnijs, plkst. 12.57
Ieroču SS (vāc. Waffen-SS) - 2. Pasaules kara laikā Vācijas bruņoto spēku vienības (t.s. leģioni), komplektētas no rasiski nepilnvērtīgo tautu pārstāvjiem (kā arī rasiski nepilnvērtīgiem vāciešiem), tāpēc pakļautas nevis vērmahta vadībai, bet gan SS, un karoja pret sabiedrotajiem SS uzraudzībā.[1] Tika izveidotas franču, valoņu, ukraiņu, krievu, itāļu, baltkrievu, kazaku, horvātu, latviešu, igauņu, turku, tatāru un citu tautu divīzijas (kopā 38) vai mazākas vienības. Daļa bija brīvprātīgie, bet daļa - piespiedu kārtā mobilizētie. 1944. gadā ieroču SS karaspēkā dienēja vairāk nekā 910 000 vīru.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Līdzīgi kā PSRS Robežapsardzes karaspēks juridiski bija pakļauts VDK, bet obligātā iesaukuma robežsargi nekādi nebija VDK darbinieki, arī neviens Waffen SS karavīrs kā nevācietis nevarēja būt SS biedrs. Šāda juridiskā pakļautība radās tāpēc, kara likumi un starptautiskās tiesības (1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas u.c.) liedza mobilizēt okupēto zemju iedzīvotājus armijā, vērmahta papildināšana ar okupēto valstu pilsoņiem tika atrisināta tā, ka mobilizējamie okupēto zemju iedzīvotāji tika juridiski pakļauti nevis armijas vadībai, bet SS kā paramilitārai struktūrai - izveidojot Waffen SS karaspēka daļas (de jure pakļautas SS, bet de facto - vērmahtam), - t.i. de iure nebija karavīri bet palīgspēki, kaut de facto tika izveidotas pilntiesīgas kaujas daļas.
