Indriķa hronika

No ''Vēsture''
Versija 2012. gada 1. februāris, plkst. 14.17, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Indriķa hronika jeb Livonijas hronika (lat. Cronicon Lyvoniae) - senākā Livonijas teritorijā sarakstītā hronika, pilnīgākais rakstītās vēstures avots, kas stāsta par notikumiem Livonijā XII gs. beigās un XIII gs. pirmajos gadu desmitos, t.i. aptver laiku no bīskapa Meinharda ierašanās Livonijā līdz bīskapa Alberta 28. valdīšanas gadam (1184.-1226.). Bagātā faktu materiāla dēļ hronika vērtējama visai augstu. Tajā tikpat kā nav viduslaiku reliģiskajai literatūrai raksturīgo brīnumu aprakstu. Ticamības precizitātes un izklāsta plašuma ziņā tā pārspēj šī laika attiecīgās krievu, dāņu un vācu hronikas. Taču atsevišķas faktu kļūdas liecina, ka visā pilnībā tai uzticēties nevar. Hronika atzīstama par svarīgāko rakstīto avotu dažādu lokālu Latvijas senās vēstures jautājumu pētniekiem

Domājams, hronika sarakstīta Rīgas bīskapa Alberta uzdevumā, lai iesniegtu to Rīgā esošajam pāvesta legātam Modenas bīskapam Vilhelmam (Guiljelmo) tālākvešanai uz Romu. Hronika sadalīta četrās daļās: divās pirmajās konspektīvi pastāstīts par divu pirmo bīskapu ierašanos un darbību Daugavas krastā – par Meinardu, kas jau bija uzsācis savu misijas darbu un mirst (1196.), un par bīskapu Bertoldu, kurš drīz vien (1198.) iet bojā sadursmē ar lībiešiem. III daļa „Par bīskapu Albertu” aptver trešā bīskapa – Alberta – pirmos deviņarpus darbības gadus un galvenokārt veltīta lībiešu zemju „atgūšanai vai iekarošanai” un Tālovas latgaļu kristīšanai, t.i. aprakstīti notikumi bīskapa Alberta valdības laikā, katram gadam veltījot atsevišķu nodaļu. IV daļa „Par Igauniju” (divas trešdaļas kopapjoma, sākot ar XII:6) sākas ar pirmajiem karagājieniem uz Igauniju un galvenokārt veltīta tās iekarošanai, tomēr pa starpām aprakstīta gan Autines-Sateseles latgaļu un lībiešu sacelšanās, gan kuršu uzbrukums Rīgai, gan Frēdelandes pils celšana Turaidā utt. Hronika beidzas ar pāvesta legāta Vilhelma no Modenas vizītes aprakstu Līvzemē un Igaunijā. Notikumus datēti pēc t.s. Marijas gadiem – gads sākas ar 25. martu, t.i. notikumi, kas risinājušies, piemēram, no 1225. gada janvāra līdz tā paša gada 24. martam, hronikā būs pieskaitīti 1224. gadam.

Hronikas autors pašā avotā vārdā nav minēts, taču vispārpieņemts, ka tas ir hronikā vairākkārt pieminētais priesteris Henriks (Henricus), jeb, latviskoti Indriķis. Vienā vietā tas nosaukts par "latviešu indriķi" (Henricus de Lettis). Pirmais hronikas izdevējs J.Grūbers 1740. hgadā uzskatīja, ka autors bijis no kristītajiem latgaļiem. Veidojoties vēsturei kā zinātnei, XIX gs. vācbaltiešu pētnieki sliecās uzskatīt, ka autors nav nācis no iedzimto vidus. Hermanis Hildebrants (1843.-1890.) pat savu disertāciju "Die Chronik Heinrich von Lettland" veltījis hronikas autora personas analīzei, uzsvēra pierādījumus, kāpēc tas varētu būt arī no vietējo iedzīvotāju vidus, gala secinājumos tomēr noraidot šo hipotēzi. Turpmāk autora etniskā izcelsme politiskā nacionālisma ietekmē interesēja tikai latviešu vēsturniekus un vēstures entuziastus, piemēram, juristu A.Švābi, kurš jautājumam veltīja gana plašu analīzi[1], akadēmiķis J.Zutis[2] u.c. Latviešu historiogrāfijā pieņemts, ka hronikas autors bijis no senlatviešiem, ko neviens neapstrīd, pievēršoties aktuālākiem jautājumiem hronikas analīzē. Ir skaidrs, ka daļai notikumu autors pats bijis līdzdalībnieks un tos savā darbā apraksta plaši un sīki. Plaši varējis izmantot citu aculiecinieku liecības, jo regulāri ikdienā ticies ar ierindas priesteriem, gan arī redzamiem Baznīcas misijas vadītāji Baltijā, kā Daugavgrīvas cisterciešu klostera abatu Bernhardu no Lipes vai vēlāko Igaunijas bīskapu Teoderihu no Turaidas u.c. Indriķis izmantojis arī Rīgas bīskapa un domkapitula arhīvus. Pēc igauņu vēsturnieka J. Uluotsa domām, viņš izmantojis arī kādas līdz mūsdienām nesaglabājušās Rīgas bīskapijas annāles.

Atsauces un piezīmes

  1. Švābe A. Latviešu Indriķis un viņa hronika. // Straumes un Avoti. Rīga, 1940. II, 121-220. lpp.
  2. Зутис Я. Очерки по историографии Латвии. Прибалтийская историография. - Рига, 1949.

Literatūra par šo tēmu

  • Indriķa hronika. / Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. - Zinātne: Rīga, 1993
  • Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 20.-28. lpp.

  • Scriptores rerum Livonicarum. Sammlung der Chroniken und Geschichtsdenkmale von Liv-, Esth- und Kurland. I. Bd. - Riga/Leipzig, 1853

Resursi internetā par šo tēmu