Atšķirības starp "Jaunhēgelieši" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Jaunhēgelieši''' jeb kreisie hēgelieši – Hēgeļa filosofijas skolas radikālais spārns. Virziena izveidošanos inspirēja D.Štrausa grāmata „Jēzus dzīve“ (1835.), kurā autors savam laikam neparasti kritiski analizēja evanģēlijus, aplūkojot Jēzu kā vēsturisku personību, kuras pārdabiskuma mīts radies gadsimtu gaitā, transformējoties reālām atmiņām par mītu. Domu turpināja B.Bauers, kurš evanģēliju tekstus traktēja kā apzinātas fikcijas un Jēzus personu - kā izdomātu. Jaunhēgeliešu teorijas bija pirmie centieni, ņemot par pamatmodeli reliģiju, analizēt sabiedrības apziņu kā sociālu struktūru (ideoloģiju). Viņu uzmanības centrā bija jautājums par to, kā rodas un gūst piespiedu spēku | + | '''Jaunhēgelieši''' jeb kreisie hēgelieši – Hēgeļa filosofijas skolas radikālais spārns. Virziena izveidošanos inspirēja D.Štrausa grāmata „Jēzus dzīve“ (1835.), kurā autors savam laikam neparasti kritiski analizēja evanģēlijus, aplūkojot Jēzu kā vēsturisku personību, kuras pārdabiskuma mīts radies gadsimtu gaitā, transformējoties reālām atmiņām par mītu. Domu turpināja B.Bauers, kurš evanģēliju tekstus traktēja kā apzinātas fikcijas un Jēzus personu - kā izdomātu. Jaunhēgeliešu teorijas bija pirmie centieni, ņemot par pamatmodeli reliģiju, analizēt sabiedrības apziņu kā sociālu struktūru (ideoloģiju). Viņu uzmanības centrā bija jautājums par to, kā rodas un gūst piespiedu spēku mākslīgi izdomāti priekšstati kādai sabiedrībai jābūt. Štrauss to skaidroja ar mitoloģisko uzskatu tradicionālo stabilitāti, Bauers saskatīja cēloni individuālās „pašapziņas atsvešināšanā“, apstāklī, ka cilvēka smadzeņu radīto sāk uzskatīt par abstrakcijām , kas no tām nav atkarīgas. XIX gs. 30.-40. gadu mijā šai skolai bija pieslējušies arī [[Marks Kārlis|Markss]] un [[Engelss Frīdrihs|Engelss]]. Tomēr lielāka jaunhēgeliešu un marksistu tuvināšanās nenotika, jo no marksistu viedokļa pirmie „noniecināja tautas masu vēsturisko lomu“, pūli jeb tautu uzskatot par „gara ienaidnieku“, kas visspilgtāk izpaudusies [[Štirners Makss|Štirnera]] darbos, kas kļuva par vienu no [[Anarhisms|anarhisma]] inspiratoriem. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 1. septembris, plkst. 14.12
Jaunhēgelieši jeb kreisie hēgelieši – Hēgeļa filosofijas skolas radikālais spārns. Virziena izveidošanos inspirēja D.Štrausa grāmata „Jēzus dzīve“ (1835.), kurā autors savam laikam neparasti kritiski analizēja evanģēlijus, aplūkojot Jēzu kā vēsturisku personību, kuras pārdabiskuma mīts radies gadsimtu gaitā, transformējoties reālām atmiņām par mītu. Domu turpināja B.Bauers, kurš evanģēliju tekstus traktēja kā apzinātas fikcijas un Jēzus personu - kā izdomātu. Jaunhēgeliešu teorijas bija pirmie centieni, ņemot par pamatmodeli reliģiju, analizēt sabiedrības apziņu kā sociālu struktūru (ideoloģiju). Viņu uzmanības centrā bija jautājums par to, kā rodas un gūst piespiedu spēku mākslīgi izdomāti priekšstati kādai sabiedrībai jābūt. Štrauss to skaidroja ar mitoloģisko uzskatu tradicionālo stabilitāti, Bauers saskatīja cēloni individuālās „pašapziņas atsvešināšanā“, apstāklī, ka cilvēka smadzeņu radīto sāk uzskatīt par abstrakcijām , kas no tām nav atkarīgas. XIX gs. 30.-40. gadu mijā šai skolai bija pieslējušies arī Markss un Engelss. Tomēr lielāka jaunhēgeliešu un marksistu tuvināšanās nenotika, jo no marksistu viedokļa pirmie „noniecināja tautas masu vēsturisko lomu“, pūli jeb tautu uzskatot par „gara ienaidnieku“, kas visspilgtāk izpaudusies Štirnera darbos, kas kļuva par vienu no anarhisma inspiratoriem.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 183.-184. lpp.
