Atšķirības starp "Karš senajos laikos" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Bruņoti konflikti pastāvējuši jau [[Aizvēsture|aizvēstures]] periodā, taču tad to loma vairāk bija rituāla, jo a) cilvēku kopienas bija pārāk mazskaitlīgas, piekopa [[Nomadi|nomadu]] dzīvesveidu, dzīvoja pārāk izklaidus viena no otras, b) bruņotam konfliktam nebija praktiska labuma, jo nebija ne pārtikas, ne resursu vai amatniecības izstrādājumu uzkrājumu, kuru ieguves dēļ būtu vērts karot. Līdz ar [[zemkopība]]s parādīšanos, parādījās arī resursu uzkrājumi, iekoptas teritorijas, kuru sagrābšanas dēļ jau bija vērts riskēt. | Bruņoti konflikti pastāvējuši jau [[Aizvēsture|aizvēstures]] periodā, taču tad to loma vairāk bija rituāla, jo a) cilvēku kopienas bija pārāk mazskaitlīgas, piekopa [[Nomadi|nomadu]] dzīvesveidu, dzīvoja pārāk izklaidus viena no otras, b) bruņotam konfliktam nebija praktiska labuma, jo nebija ne pārtikas, ne resursu vai amatniecības izstrādājumu uzkrājumu, kuru ieguves dēļ būtu vērts karot. Līdz ar [[zemkopība]]s parādīšanos, parādījās arī resursu uzkrājumi, iekoptas teritorijas, kuru sagrābšanas dēļ jau bija vērts riskēt. | ||
| − | Pirmajam karu iemeslam pamatā bija | + | Pirmajam karu iemeslam pamatā bija pirmo civilizāciju pamatā esošais pasaules skatījums, saskaņā ar kuru "mēs" esam dievu izredzēti, dzīvojam pareizi sakārtotā zemē, aiz kuras robežām sākas haoss un nesakārtotība, dzīvo sliktie "viņi", kurus "mēs" varam civilizēt, padarīt labākus, sakārtot viņu zemi. Tos, kuri nevēlējās civilizēties, lietderīgi bija iznīcināt. Šī paradigma izskaidro to, kāpēc senajos laikos bija tik daudz karu, kuriem nebija nekāda praktiska iemesla no ekonomikas un politikas viedokļa, kā arī pirmo centralizēto [[valsts|valstu]] nemitīgo ekspansiju no to tapšanas brīža līdz pat bojāejai. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 16. aprīlis, plkst. 19.45
Karš saimniecība senajos laikos - organizēts sabiedrību bruņoto konfliktu veids un pamatojums, kas izveidojās senajos laikos līdz ar pirmajām civilizācijām, un izplatīts cilvēku civilizācijās līdz pat mūsdienām. Neiedziļinoties sīkākās niansēs, karadarbību šajā laikā var iedalīt divos pamatvirzienos: 1) ideoloģiski pamatotā un nepieciešamā, t.i. kaimiņu civilizēšanas misijas pildišana un 2) ekonomiski pamatotā, t.i. laupīšanas uzbrukumi, lai iegūtu papildus resursus, kontrolētu plašākas teritorijas un novājinātu bīstamus kļuvušos kaimiņus.
Bruņoti konflikti pastāvējuši jau aizvēstures periodā, taču tad to loma vairāk bija rituāla, jo a) cilvēku kopienas bija pārāk mazskaitlīgas, piekopa nomadu dzīvesveidu, dzīvoja pārāk izklaidus viena no otras, b) bruņotam konfliktam nebija praktiska labuma, jo nebija ne pārtikas, ne resursu vai amatniecības izstrādājumu uzkrājumu, kuru ieguves dēļ būtu vērts karot. Līdz ar zemkopības parādīšanos, parādījās arī resursu uzkrājumi, iekoptas teritorijas, kuru sagrābšanas dēļ jau bija vērts riskēt.
Pirmajam karu iemeslam pamatā bija pirmo civilizāciju pamatā esošais pasaules skatījums, saskaņā ar kuru "mēs" esam dievu izredzēti, dzīvojam pareizi sakārtotā zemē, aiz kuras robežām sākas haoss un nesakārtotība, dzīvo sliktie "viņi", kurus "mēs" varam civilizēt, padarīt labākus, sakārtot viņu zemi. Tos, kuri nevēlējās civilizēties, lietderīgi bija iznīcināt. Šī paradigma izskaidro to, kāpēc senajos laikos bija tik daudz karu, kuriem nebija nekāda praktiska iemesla no ekonomikas un politikas viedokļa, kā arī pirmo centralizēto valstu nemitīgo ekspansiju no to tapšanas brīža līdz pat bojāejai.
Literatūra par šo tēmu
- Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. / zin. red. Andris Rubenis red. Nora Ikstena, - Karogs: Rīga, 1995.
- Klētnieks J. Mūžības valdnieki. - Tapals: Rīga, 2008., ISBN 978-9984-796-53-6
- Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., ISBN 9984-617-13-0
