Atšķirības starp "Karš senajos laikos" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Bruņoti konflikti pastāvējuši jau [[Aizvēsture|aizvēstures]] periodā, taču tad to loma vairāk bija rituāla, jo a) cilvēku kopienas bija pārāk mazskaitlīgas, piekopa [[Nomadi|nomadu]] dzīvesveidu, dzīvoja pārāk izklaidus viena no otras, b) bruņotam konfliktam nebija praktiska labuma, jo nebija ne pārtikas, ne resursu vai amatniecības izstrādājumu uzkrājumu, kuru ieguves dēļ būtu vērts karot. Līdz ar [[zemkopība]]s parādīšanos, parādījās arī resursu uzkrājumi, iekoptas teritorijas, kuru sagrābšanas dēļ jau bija vērts riskēt. Pirmajam karu iemeslam pamatā bija pirmo civilizāciju pamatā esošais pasaules skatījums, saskaņā ar kuru "mēs" esam dievu izredzēti, dzīvojam pareizi sakārtotā zemē, aiz kuras robežām sākas haoss un nesakārtotība, dzīvo sliktie "viņi", kurus "mēs" varam civilizēt, padarīt labākus, sakārtot viņu zemi. Tos, kuri nevēlējās civilizēties, lietderīgi bija iznīcināt. Te īpaša loma bija [[Monarhs|valdnieka]] pretenzijām uz savas [[valsts]] un visas pasaules universālā sakārtotāja lomu, kas bija jau ietverta tā titulatūrā: "četru debess pušu valdnieks", "valdnieku valdnieks" u.tml. Šī paradigma izskaidro to, kāpēc senajos laikos bija tik daudz karu, kuriem nebija nekāda praktiska iemesla no ekonomikas un politikas viedokļa, kā arī pirmo centralizēto valstu nemitīgo ekspansiju no to tapšanas brīža, ar izteiktu tendenci veidot lielvalstis un [[impērija]]s, līdz pat bojāejai. Otrais karu iemesls raksturīgāks ārpus civilizācijām esošajām, bet tām kaimiņos dzīvojošajām nomadu tautām, kurām sirojumi vietsēdīgo zemkopju zemēs ar to milzīgajiem tam laikam uzkrājumiem šķita normāls bagātību iegūšanas veids. Šo iemeslu dēļ civilizāciju pierobežas apvidi bija pastāvīga konfliktu zona, kurā pārmaiņus virsroku guva te viens, te otrs pasaules skatījums (pamatā tas bija atkarīgs no civilizācijas stadijas: ja tā piedzīvoja uzplaukumu, tad zemkopji bez īpašām grūtībām tika galā ar nomadiem, taču civilizācijas pagrimumu brīžos nomadi varēja pat iekarot zemkopju valsti). Valstīm attīstoties, otrais faktors sāka ieņemt aizvien lielāku lomu arī to stratēģiskajos mērķos: sākotnēji kara laupījums un [[mesli]], nodevas, ko nācās maksāt pakļautajiem, vēlāk arī kontrole pār iekaroto teritoriju, tās resursiem, ūdeņiem, ceļiem, ostām. Karš sāka kalpot kā "dabas netaisnības" kompensētājs: [[Senā Ēģipte|Ēģiptes valsts]] īstenoja ekspansiju uz dienvidiem, uz Nūbiju (zelts, ziloņkauls, cēlkoki), gan ēģiptieši, gan [[Mezopotāmija]]s civilizācijas pastāvīgi centās pakļaut vai vismaz nodibināt kontroli pār [[Levante|Levanti]] (Libānas meži, Kipras varš, [[Feniķija|feniķiešu]] un sīriešu ostas), u.c. virzienos, kur var izsekot visai praktiskus mērķus. | Bruņoti konflikti pastāvējuši jau [[Aizvēsture|aizvēstures]] periodā, taču tad to loma vairāk bija rituāla, jo a) cilvēku kopienas bija pārāk mazskaitlīgas, piekopa [[Nomadi|nomadu]] dzīvesveidu, dzīvoja pārāk izklaidus viena no otras, b) bruņotam konfliktam nebija praktiska labuma, jo nebija ne pārtikas, ne resursu vai amatniecības izstrādājumu uzkrājumu, kuru ieguves dēļ būtu vērts karot. Līdz ar [[zemkopība]]s parādīšanos, parādījās arī resursu uzkrājumi, iekoptas teritorijas, kuru sagrābšanas dēļ jau bija vērts riskēt. Pirmajam karu iemeslam pamatā bija pirmo civilizāciju pamatā esošais pasaules skatījums, saskaņā ar kuru "mēs" esam dievu izredzēti, dzīvojam pareizi sakārtotā zemē, aiz kuras robežām sākas haoss un nesakārtotība, dzīvo sliktie "viņi", kurus "mēs" varam civilizēt, padarīt labākus, sakārtot viņu zemi. Tos, kuri nevēlējās civilizēties, lietderīgi bija iznīcināt. Te īpaša loma bija [[Monarhs|valdnieka]] pretenzijām uz savas [[valsts]] un visas pasaules universālā sakārtotāja lomu, kas bija jau ietverta tā titulatūrā: "četru debess pušu valdnieks", "valdnieku valdnieks" u.tml. Šī paradigma izskaidro to, kāpēc senajos laikos bija tik daudz karu, kuriem nebija nekāda praktiska iemesla no ekonomikas un politikas viedokļa, kā arī pirmo centralizēto valstu nemitīgo ekspansiju no to tapšanas brīža, ar izteiktu tendenci veidot lielvalstis un [[impērija]]s, līdz pat bojāejai. Otrais karu iemesls raksturīgāks ārpus civilizācijām esošajām, bet tām kaimiņos dzīvojošajām nomadu tautām, kurām sirojumi vietsēdīgo zemkopju zemēs ar to milzīgajiem tam laikam uzkrājumiem šķita normāls bagātību iegūšanas veids. Šo iemeslu dēļ civilizāciju pierobežas apvidi bija pastāvīga konfliktu zona, kurā pārmaiņus virsroku guva te viens, te otrs pasaules skatījums (pamatā tas bija atkarīgs no civilizācijas stadijas: ja tā piedzīvoja uzplaukumu, tad zemkopji bez īpašām grūtībām tika galā ar nomadiem, taču civilizācijas pagrimumu brīžos nomadi varēja pat iekarot zemkopju valsti). Valstīm attīstoties, otrais faktors sāka ieņemt aizvien lielāku lomu arī to stratēģiskajos mērķos: sākotnēji kara laupījums un [[mesli]], nodevas, ko nācās maksāt pakļautajiem, vēlāk arī kontrole pār iekaroto teritoriju, tās resursiem, ūdeņiem, ceļiem, ostām. Karš sāka kalpot kā "dabas netaisnības" kompensētājs: [[Senā Ēģipte|Ēģiptes valsts]] īstenoja ekspansiju uz dienvidiem, uz Nūbiju (zelts, ziloņkauls, cēlkoki), gan ēģiptieši, gan [[Mezopotāmija]]s civilizācijas pastāvīgi centās pakļaut vai vismaz nodibināt kontroli pār [[Levante|Levanti]] (Libānas meži, Kipras varš, [[Feniķija|feniķiešu]] un sīriešu ostas), u.c. virzienos, kur var izsekot visai praktiskus mērķus. | ||
| − | Karoja tikai kā kājnieki, bruņojums sākumā nebija neko īpaši labāks kā aizvēsturē: [[Pīķis|pīķi]], [[Šķēps|šķēpi]], [[karavāle]]s, [[Karacirvis|karacirvji]], palīgspēkos [[Linga|lingotāji]] un [[šaujamloks|lokšāvēji]]. Pie tam vairums ieroču asmeņu vēl joprojām bija gatavota no minerāliem, jo bronza bija pārāk dārga un reta, lai ar tās ieročiem apgādātu visus. Pieaugot civilizāciju ražošanas jaudām un tehnoloģijām, arsenālu papildināja [[Vairogs|vairogi]], aizvien plašāk sāka izmantot arī metālus. III-II gt.p.m.ē. parādījās [[kaujas rati]], kas to izmantotājiem sākotnēji deva ievērojamas priekšrocības militāro panākumu ziņā, | + | Karoja tikai kā kājnieki, bruņojums sākumā nebija neko īpaši labāks kā aizvēsturē: [[Pīķis|pīķi]], [[Šķēps|šķēpi]], [[karavāle]]s, [[Karacirvis|karacirvji]], palīgspēkos [[Linga|lingotāji]] un [[šaujamloks|lokšāvēji]]. Pie tam vairums ieroču asmeņu vēl joprojām bija gatavota no minerāliem, jo bronza bija pārāk dārga un reta, lai ar tās ieročiem apgādātu visus. Pieaugot civilizāciju ražošanas jaudām un tehnoloģijām, arsenālu papildināja [[Vairogs|vairogi]], aizvien plašāk sāka izmantot arī metālus. III-II gt.p.m.ē. parādījās [[kaujas rati]], kas to izmantotājiem sākotnēji deva ievērojamas priekšrocības militāro panākumu ziņā, II gt.p.m.ē. otrajā pusē parādījās [[kavalērija]], kas ievērojami palielināja taktisko operāciju ātrumu, bet īsts apvērsums militārajās tehnoloģijās sākās I gt.p.m.ē. ar dzelzs iegūšanu masveidā, kas lāva appbruņot lielas karotāju masas. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 17. aprīlis, plkst. 06.16
Karš saimniecība senajos laikos - organizēts sabiedrību bruņoto konfliktu veids un pamatojums, kas izveidojās senajos laikos līdz ar pirmajām civilizācijām, un izplatīts cilvēku civilizācijās līdz pat mūsdienām. Neiedziļinoties sīkākās niansēs, karadarbību šajā laikā var iedalīt divos pamatvirzienos: 1) ideoloģiski pamatotā un nepieciešamā, t.i. kaimiņu civilizēšanas misijas pildišana un 2) ekonomiski pamatotā, t.i. laupīšanas uzbrukumi, lai iegūtu papildus resursus, kontrolētu plašākas teritorijas un novājinātu bīstamus kļuvušos kaimiņus.
Bruņoti konflikti pastāvējuši jau aizvēstures periodā, taču tad to loma vairāk bija rituāla, jo a) cilvēku kopienas bija pārāk mazskaitlīgas, piekopa nomadu dzīvesveidu, dzīvoja pārāk izklaidus viena no otras, b) bruņotam konfliktam nebija praktiska labuma, jo nebija ne pārtikas, ne resursu vai amatniecības izstrādājumu uzkrājumu, kuru ieguves dēļ būtu vērts karot. Līdz ar zemkopības parādīšanos, parādījās arī resursu uzkrājumi, iekoptas teritorijas, kuru sagrābšanas dēļ jau bija vērts riskēt. Pirmajam karu iemeslam pamatā bija pirmo civilizāciju pamatā esošais pasaules skatījums, saskaņā ar kuru "mēs" esam dievu izredzēti, dzīvojam pareizi sakārtotā zemē, aiz kuras robežām sākas haoss un nesakārtotība, dzīvo sliktie "viņi", kurus "mēs" varam civilizēt, padarīt labākus, sakārtot viņu zemi. Tos, kuri nevēlējās civilizēties, lietderīgi bija iznīcināt. Te īpaša loma bija valdnieka pretenzijām uz savas valsts un visas pasaules universālā sakārtotāja lomu, kas bija jau ietverta tā titulatūrā: "četru debess pušu valdnieks", "valdnieku valdnieks" u.tml. Šī paradigma izskaidro to, kāpēc senajos laikos bija tik daudz karu, kuriem nebija nekāda praktiska iemesla no ekonomikas un politikas viedokļa, kā arī pirmo centralizēto valstu nemitīgo ekspansiju no to tapšanas brīža, ar izteiktu tendenci veidot lielvalstis un impērijas, līdz pat bojāejai. Otrais karu iemesls raksturīgāks ārpus civilizācijām esošajām, bet tām kaimiņos dzīvojošajām nomadu tautām, kurām sirojumi vietsēdīgo zemkopju zemēs ar to milzīgajiem tam laikam uzkrājumiem šķita normāls bagātību iegūšanas veids. Šo iemeslu dēļ civilizāciju pierobežas apvidi bija pastāvīga konfliktu zona, kurā pārmaiņus virsroku guva te viens, te otrs pasaules skatījums (pamatā tas bija atkarīgs no civilizācijas stadijas: ja tā piedzīvoja uzplaukumu, tad zemkopji bez īpašām grūtībām tika galā ar nomadiem, taču civilizācijas pagrimumu brīžos nomadi varēja pat iekarot zemkopju valsti). Valstīm attīstoties, otrais faktors sāka ieņemt aizvien lielāku lomu arī to stratēģiskajos mērķos: sākotnēji kara laupījums un mesli, nodevas, ko nācās maksāt pakļautajiem, vēlāk arī kontrole pār iekaroto teritoriju, tās resursiem, ūdeņiem, ceļiem, ostām. Karš sāka kalpot kā "dabas netaisnības" kompensētājs: Ēģiptes valsts īstenoja ekspansiju uz dienvidiem, uz Nūbiju (zelts, ziloņkauls, cēlkoki), gan ēģiptieši, gan Mezopotāmijas civilizācijas pastāvīgi centās pakļaut vai vismaz nodibināt kontroli pār Levanti (Libānas meži, Kipras varš, feniķiešu un sīriešu ostas), u.c. virzienos, kur var izsekot visai praktiskus mērķus.
Karoja tikai kā kājnieki, bruņojums sākumā nebija neko īpaši labāks kā aizvēsturē: pīķi, šķēpi, karavāles, karacirvji, palīgspēkos lingotāji un lokšāvēji. Pie tam vairums ieroču asmeņu vēl joprojām bija gatavota no minerāliem, jo bronza bija pārāk dārga un reta, lai ar tās ieročiem apgādātu visus. Pieaugot civilizāciju ražošanas jaudām un tehnoloģijām, arsenālu papildināja vairogi, aizvien plašāk sāka izmantot arī metālus. III-II gt.p.m.ē. parādījās kaujas rati, kas to izmantotājiem sākotnēji deva ievērojamas priekšrocības militāro panākumu ziņā, II gt.p.m.ē. otrajā pusē parādījās kavalērija, kas ievērojami palielināja taktisko operāciju ātrumu, bet īsts apvērsums militārajās tehnoloģijās sākās I gt.p.m.ē. ar dzelzs iegūšanu masveidā, kas lāva appbruņot lielas karotāju masas.
Literatūra par šo tēmu
- Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. / zin. red. Andris Rubenis red. Nora Ikstena, - Karogs: Rīga, 1995.
- Klētnieks J. Mūžības valdnieki. - Tapals: Rīga, 2008., ISBN 978-9984-796-53-6
- Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., ISBN 9984-617-13-0
- Pāvulāne Velta. Karš un mierīga līdzāspastāvēšana. // Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995., 48.-60. lpp.
