Karš senajos laikos

Karš saimniecība senajos laikos - organizēts sabiedrību bruņoto konfliktu veids un pamatojums, kas izveidojās senajos laikos līdz ar pirmajām civilizācijām, un izplatīts cilvēku civilizācijās līdz pat mūsdienām. Neiedziļinoties sīkākās niansēs, karadarbību šajā laikā var iedalīt divos pamatvirzienos: 1) ideoloģiski pamatotā un nepieciešamā, t.i. kaimiņu civilizēšanas misijas pildišana un 2) ekonomiski pamatotā, t.i. laupīšanas uzbrukumi, lai iegūtu papildus resursus, kontrolētu plašākas teritorijas un novājinātu bīstamus kļuvušos kaimiņus.

Bruņoti konflikti pastāvējuši jau aizvēstures periodā, taču tad to loma vairāk bija rituāla, jo a) cilvēku kopienas bija pārāk mazskaitlīgas, piekopa nomadu dzīvesveidu, dzīvoja pārāk izklaidus viena no otras, b) bruņotam konfliktam nebija praktiska labuma, jo nebija ne pārtikas, ne resursu vai amatniecības izstrādājumu uzkrājumu, kuru ieguves dēļ būtu vērts karot. Līdz ar zemkopības parādīšanos, parādījās arī resursu uzkrājumi, iekoptas teritorijas, kuru sagrābšanas dēļ jau bija vērts riskēt. Pirmajam karu iemeslam pamatā bija pirmo civilizāciju pamatā esošais pasaules skatījums, saskaņā ar kuru "mēs" esam dievu izredzēti, dzīvojam pareizi sakārtotā zemē, aiz kuras robežām sākas haoss un nesakārtotība, dzīvo sliktie "viņi", kurus "mēs" varam civilizēt, padarīt labākus, sakārtot viņu zemi. Tos, kuri nevēlējās civilizēties, lietderīgi bija iznīcināt. Šī paradigma izskaidro to, kāpēc senajos laikos bija tik daudz karu, kuriem nebija nekāda praktiska iemesla no ekonomikas un politikas viedokļa, kā arī pirmo centralizēto valstu nemitīgo ekspansiju no to tapšanas brīža līdz pat bojāejai. Otrais karu iemesls raksturīgāks ārpus civilizācijām esošajām, bet tām kaimiņos dzīvojošajām nomadu tautām, kurām sirojumi vietsēdīgo zemkopju zemēs ar to milzīgajiem tam laikam uzkrājumiem šķita normāls bagātību iegūšanas veids. Šo iemeslu dēļ civilizāciju pierobežas apvidi bija pastāvīga konfliktu zona, kurā pārmaiņus virsroku guva te viens, te otrs pasaules skatījums (pamatā tas bija atkarīgs no civilizācijas stadijas: ja tā piedzīvoja uzplaukumu, tad zemkopji bez īpašām grūtībām tika galā ar nomadiem, taču civilizācijas pagrimumu brīžos nomadi varēja pat iekarot zemkopju valsti).

Karoja tikai kā kājnieki, bruņojums sākumā nebija neko īpaši labāks kā aizvēsturē: pīķi, šķēpi, karavāles, karacirvji, palīgspēkos lingotāji un lokšāvēji. Pie tam vairums ieroču asmeņu vēl joprojām bija gatavota no minerāliem, jo bronza bija pārāk dārga un reta, lai ar tās ieročiem apgādātu visus. Pieaugot civilizāciju ražošanas jaudām un tehnoloģijām, arsenālu papildināja vairogi, aizvien plašāk sāka izmantot arī metālus. III-II gt.p.m.ē. parādījās kaujas rati, kas to izmantotājiem sākotnēji deva ievērojamas priekšrocības militāro panākumu ziņā, bet II gt.p.m.ē. otrajā pusē parādījās kavalērija.

Literatūra par šo tēmu

• Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. / zin. red. Andris Rubenis red. Nora Ikstena, - Karogs: Rīga, 1995.
• Klētnieks J. Mūžības valdnieki. - Tapals: Rīga, 2008., ISBN 978-9984-796-53-6
• Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., ISBN 9984-617-13-0
• Pāvulāne Velta. Karš un mierīga līdzāspastāvēšana. // Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995., 48.-60. lpp.