Kombatanti
Kombatanti - literatūrā pieņemts apzīmējums militārpersonām, kuras piedalās karadarbībā.
Kombatantiem ir tiesības karadarbības laikā uzbrukt pretinieka bruņotajiem spēkiem, nogalināt vai ievainot pretējās karojošās puses militārpersonas, iznīcināt īpašumu, t.i. veikt tādas darbības, kuras, ja tiktu īstenotas miera laikā, vai būtu vērstas pret ne pret kombatantiem, tiktu atzītas par noziedzīgām. Tāpēc ar gūstā saņemtiem kombatantiem nedrīkst apieties kā ar noziedzniekiem, bet gan kā ar karagūstekņiem, atbilstoši III Ženēvas Konvencijas prasībām. Personu, kuras piedalās karadarbībā, bet neietilpst regulāru bruņoto spēku sastāvā, izturēšanos pret kombatantiem regulē starptautiskās cilvēktiesības.
Starptautiskās cilvēktiesības paredz vienādu attieksmi pret visiem kombatantiem, izņemot divus gadījumus. Pirmais saistīts ar atšķirību starp ierindas kombatantu un virsniekiem un seržantiem, kas izpaužas valsts attieksmē pret tās varā nonākušajiem karagūstekņiem, piemēram, aizliegumā iesaistīt virsniekus piespiedu darbos. Otrais ir saistīts ar komandieru statusu, jo 1. Papildprotokols tiem uzliek virkni papildu pienākumus: iepazīstināt padotos ar to pienākumiem, ko nosaka starptautiskās tiesības, kā arī nepieļaut nekādus šo normu pārkāpumus. Tādējādi komandējošajam sastāvam ir īpaša atbildība – t.s. komandieru atbildība, - par viņu padoto rīcību pat tad, ja viņi nav devuši tiešu pavēli veikt šādu pārkāpumu. Tikko kā kombatants ir “nonācis pretinieka varā”, ir bezpalīdzīgs, cenšas padoties jeb jau ir nonācis gūstā, viņam ir tiesības uz dzīvību un aizsardzību. Sagūstītajiem kombatantiem ir tiesības, ka pret viņiem izturas kā pret karagūstekņiem, pat ja ir aizdomas, ka tie veikuši kara noziegumus. Ja militarizēta formējuma kaujinieki, ņemot līdzdalību starptautiskā bruņotā konfliktā, nonāk gūstā, uz tiem, tāpat kā uz visiem legāliem kombatantiem, attiecas Ženēvas Konvenciju noteikumi par karagūstekņiem. 1977. gadā Ženēvas Konvenciju 1. Papildprotokola 47. pants liedza algotņiem kombatanta un karagūstekņa statusu, tādā veidā nododot viņus to valstu, kurās viņi karo, krimināltiesas jurisdikcijas rokās. Iekšējos bruņotajos konfliktos, kas nav starptautiski, dumpiniekiem nav karagūstekņu statusa, kā to nosaka III Ženēvas Konvencija un 1. Papildprotokols. Līdz ar to tos var aizturēt un tiesāt par dumpi, nodevību, bruņotu sacelšanos, slepkavību u.c. noziegumiem, kas paredzēti attiecīgās valsts likumdošanā.
