Atšķirības starp "Konfūcisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Konfuciānisms''' | + | '''Konfuciānisms''' (trad.ķīn. 儒學, vienk.ķīn. 儒学, piņj. ''rúxué'') - sākotnēji sociāli didaktiska mācība, vēlāk viens no [[Ķīniešu filosofija|filosofijas]] pamatvirzieniem [[Senā Ķīna|Senajā Ķīnā]], par kura aizsācēju tradicionāli tiek uzskatīts [[Konfucijs]] (551.-479. g.p.m.ē.), kura uzskatus viņa sekotāji apkopoja traktātā "Lunjui" ("Pārrunas un spriedumi"). Galvenais princips ir tradīciju ievērošana, jo senatnē valdījušas idealās sociālās attiecības, cilvēki bijuši laimīgi, bet neataisnība un ļaunums parādījies, atsevišķiem cilvēkiem savu individuālo vēlmju apmierināšanas labad cenšoties lauzt ierasto kārtību. Attiecīgi iestājas par tradicionālās pasaules kārtības un cilvēku attiecību uzturēšana: jaunākais pakļaujas vecākajam, zemāk stāvošais - augstākstāvošajam, jo lietu esošās kārtības izmaiņas noved pie jukām, taisnīguma un dzīves līmeņa krituma. Postulēja nepieciešamību izveidot skaidri definētas un abpusēju pienākumu cauraustas attiecības starp kungu un kalpu, starp vecākiem un bērniem, starp laulātajiem, starp vecāko un jaunāko, starp draugiem un līdzcilvēkiem, kas nodrošinātu sabiedrības stabilitāti un ļaužu apmierinātību ar ar dzīvi. Par īpaši nozīmīgu uzskatīja audzināšanas un izglītošanās elementus, centās ieaudzināt cilvēkos pilnīgu iekšējo, garīgo samierināšanos ar likteni. Katram jābūt mierā ar savu sociālo stāvokli un nav jātiecas pēc labāka, jo mūžīga neapmierinātība ar sasniegto un alkas pēc nesasniegtā dara pašu indivīdu nelaimīgu un liek tam gandēt dzīvi apkārtējiem. Pēc Konfūcija domām, “gudrais vienmēr ievēro savu stāvokli un nealkst pēc ārīga spožuma. Kad viņam pieder bagātība un augsts stāvoklis sabiedrībā, tad viņš dzīvo saskaņā ar to; ja viņš ir nabadzīgs, tad viņš arī dzīvo kā nabadzīgais. (..) Kad viņš ir zemā stāvoklī, tad par to nevaino valsts varu. (..) Baudīdams sūru mūžu, viņš pakļaujas liktenim. (..) Ja tumšie ļaudis pārtrauks pakļauties augstākajiem un izglītotākajiem, tad valstī nebūs miera.” Visai tolerantā attieksme pieļāva gana plašu traktējumu amplitūdu, sākot no, piemēram, [[Men Dzi]] (372.-289. g.p.m.ē.), kurš sociālo nevienlīdzību saistīja ar "debesu kārtību", līdz [[Sjuns Dzi|Sjun Dzi]] (313.-235. g.p.m.ē.), kurš postulēja, ka debesis esot tikai dabas daļa un tām nav savas apziņas un gribas. Dominējošais bija [[Duns Džunšu|Duna Džunšu]] II gs.p.m.ē. izveidotais ortodoksālais virziens. XI-XII gs. mijā [[Džu Si]] deva ''konfuciānismam'' filosofisku traktējumu - t.s. ''neokonfuciānismu'', - mācot, ka visās lietās ir 2 pamatprincipi: [[li]] (saprātīgs radošs spēks) un [[cji]] (pasīva matērija]]. Pirmais rada cilvēkā pozitīvu īpašību, tieksmi pēc labā, bet otrais negatīvu - ļaušanos jutekliskiem kārdinājumiem. Metafiziskā garā ''konfuciānismu'' traktēja [[Vans Janmins]] XV-XVI gs. mijā. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 2. decembris, plkst. 11.33
Konfuciānisms (trad.ķīn. 儒學, vienk.ķīn. 儒学, piņj. rúxué) - sākotnēji sociāli didaktiska mācība, vēlāk viens no filosofijas pamatvirzieniem Senajā Ķīnā, par kura aizsācēju tradicionāli tiek uzskatīts Konfucijs (551.-479. g.p.m.ē.), kura uzskatus viņa sekotāji apkopoja traktātā "Lunjui" ("Pārrunas un spriedumi"). Galvenais princips ir tradīciju ievērošana, jo senatnē valdījušas idealās sociālās attiecības, cilvēki bijuši laimīgi, bet neataisnība un ļaunums parādījies, atsevišķiem cilvēkiem savu individuālo vēlmju apmierināšanas labad cenšoties lauzt ierasto kārtību. Attiecīgi iestājas par tradicionālās pasaules kārtības un cilvēku attiecību uzturēšana: jaunākais pakļaujas vecākajam, zemāk stāvošais - augstākstāvošajam, jo lietu esošās kārtības izmaiņas noved pie jukām, taisnīguma un dzīves līmeņa krituma. Postulēja nepieciešamību izveidot skaidri definētas un abpusēju pienākumu cauraustas attiecības starp kungu un kalpu, starp vecākiem un bērniem, starp laulātajiem, starp vecāko un jaunāko, starp draugiem un līdzcilvēkiem, kas nodrošinātu sabiedrības stabilitāti un ļaužu apmierinātību ar ar dzīvi. Par īpaši nozīmīgu uzskatīja audzināšanas un izglītošanās elementus, centās ieaudzināt cilvēkos pilnīgu iekšējo, garīgo samierināšanos ar likteni. Katram jābūt mierā ar savu sociālo stāvokli un nav jātiecas pēc labāka, jo mūžīga neapmierinātība ar sasniegto un alkas pēc nesasniegtā dara pašu indivīdu nelaimīgu un liek tam gandēt dzīvi apkārtējiem. Pēc Konfūcija domām, “gudrais vienmēr ievēro savu stāvokli un nealkst pēc ārīga spožuma. Kad viņam pieder bagātība un augsts stāvoklis sabiedrībā, tad viņš dzīvo saskaņā ar to; ja viņš ir nabadzīgs, tad viņš arī dzīvo kā nabadzīgais. (..) Kad viņš ir zemā stāvoklī, tad par to nevaino valsts varu. (..) Baudīdams sūru mūžu, viņš pakļaujas liktenim. (..) Ja tumšie ļaudis pārtrauks pakļauties augstākajiem un izglītotākajiem, tad valstī nebūs miera.” Visai tolerantā attieksme pieļāva gana plašu traktējumu amplitūdu, sākot no, piemēram, Men Dzi (372.-289. g.p.m.ē.), kurš sociālo nevienlīdzību saistīja ar "debesu kārtību", līdz Sjun Dzi (313.-235. g.p.m.ē.), kurš postulēja, ka debesis esot tikai dabas daļa un tām nav savas apziņas un gribas. Dominējošais bija Duna Džunšu II gs.p.m.ē. izveidotais ortodoksālais virziens. XI-XII gs. mijā Džu Si deva konfuciānismam filosofisku traktējumu - t.s. neokonfuciānismu, - mācot, ka visās lietās ir 2 pamatprincipi: li (saprātīgs radošs spēks) un cji (pasīva matērija]]. Pirmais rada cilvēkā pozitīvu īpašību, tieksmi pēc labā, bet otrais negatīvu - ļaušanos jutekliskiem kārdinājumiem. Metafiziskā garā konfuciānismu traktēja Vans Janmins XV-XVI gs. mijā.
Literatūra par šo tēmu
- Konfūcijs. Apkopotās runas. - Neptūns: Rīga, 2006.
- Staburova J. Balts zirgs nav zirgs jeb tradicionālā Ķīnas filozofija. - LU: Rīga, 1995.
