Atšķirības starp "Krājkase" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 24. oktobris, plkst. 09.14

Krājkase -

Vēsturiski Krājkases ir krājaizdevu sabiedrību priekšteces. Pirmas krājkases parādījas Rietumeiropā: Hamburgā (1778.), Bernē (1787.), Bāzelē (1792.), Ģentē (1794.), pēc tam Anglijā, Bavarijā, Prūsijā, Austrijā, Dānijā, Zviedrijā. Krājkases bija domātas galvenokārt mazturīgiem pilsoņiem.

Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmo krājkasi 1824. gadā nodibināja Literāri praktiskās pilsoņu biedrības direktors virsmacitajs Matiass Tiels, kuru atbalstīja Melngalvju biedrības vecākais Gustavs Vitte (statūtus apstiprināja apstiprinaja ģenerālgubernators Pauluči). Tā bija domata dienestniekiem un citiem nemantīgajiem. Krājkasi pārvaldījai trīs administrātori, no kuriem vienam bija jābūt Literāri praktiskās pilsoņu biedrības direktoram, bet pārējiem – ievēlētiem šīs biedrības biedriem. Noguldījumu mazākā summa bijusi 5 sudraba rubļi (1827. gada gadā likme samazināta no 5 uz 4), bet lielākā – 50 sudraba rubli, par ko ik pusgadu izmaksati procenti 2,5% apmērā no noguldītās summas. Praktiski tajā pat laikā, 1825. gadā Liepājas tirgotājs Heinrihs Hagedorns izveidoja Liepājas krājkasi. Jelgavas krājkase nodibināta 1826. gadā pec Rīgas un Liepājas parauga (Jelgavas krājkasei bija dotas tiesības pieņemt tikai Jelgavas pilsētas iedzīvotāju noguldījumus).

1919. gada 1. aprīlī Latvijas Pagaidu valdība izdeva noteikumus par Latvijas Valsts krājkases dibināšanu. Tā ir tieša Latvijas Valsts bankas priekštece. 1927. gada 10. martā Pasta tekošo rēķinu daļa sāka veikt noguldījumu operācijas, vēlāk – arī vērtspapīru operācijas. Kad pasta tekošo rēķinu daļu apvienoja ar Krājkasu centrāli, izveidojās Pasta krājkase. Par noguldījumiem Pasta krājkasē atbildēja valsts. Brīvos līdzekļus tā glabāja Latvijas Bankā. Krājkase bija atbrīvota no valsts un pašvaldību nodokļiem un nodevām.

Resursi internetā par šo tēmu

• Kooperācijas kustības vēsture Latvijā