Atšķirības starp "Liberum veto" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 13. rindiņa: | 13. rindiņa: | ||
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/ruwiki/149382 Liberum veto - Словари и энциклопедии на Академике] | * [http://dic.academic.ru/dic.nsf/ruwiki/149382 Liberum veto - Словари и энциклопедии на Академике] | ||
| − | [[Kategorija: | + | [[Kategorija:Likumdošana]] |
Versija, kas saglabāta 2012. gada 19. maijs, plkst. 10.06
Liberum veto jeb brīvais aizliegums (lat. Liberum veto) - veto princips valsts pārvaldē, kad kādam ir tiesības apturēt sev netīkama likumprojekta stāšanos spēkā.
- Izteikti tika pielietots Žečpospoļitas Seima parlamentārajā darbā, kad viens deputāts ar savu veto varēja apturēt likumprojekta stāšanos spēkā, jo saskaņā ar Radomas Konstitūciju Seima lēmumi stājās spēkā tikai visiem deputātiem vienbalsīgi tam piekrītot. Pirmais šīs tiesības pielietoja Trāķu deputāts Vladislavs Sicinskis 1652. gadā, uzliekot veto debatēm ārpus kārtības rullī noteiktā laika. 1669. gadā Seima Krakovas sesijā Kijevas pārstāvis Ādams Olizars ar savu veto apturēja visas sesijas darbu. Pēc 1764. gada liberum veto tiesības tika pielietotas reti, jo pirms Seima sesijas deputāti veidoja "konfederācijas" (pol. konfederacja), kuras savu pozīciju saskaņoja laikus. Liberum veto tiesības atcēla 1791. gada 3. maijā pieņemtā Četrgadu Seima Konstitūcija, nosakot balsošanā vairākuma principu.
Literatūra
- Paweł Jasienica. Polska anarchia, Wydawnictwo Literackie. - Kraków, 1988. ISBN 83-08-1970-6
