Atšķirības starp "Liberum veto" versijām
m ("Libertum veto" pārdēvēju par "Liberum veto") |
m (→Literatūra) |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
| − | * | + | * Paweł Jasienica. Polska anarchia, Wydawnictwo Literackie. - Kraków, 1988. ISBN 83-08-1970-6 |
| − | - | ||
| − | |||
| − | |||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2008. gada 26. decembris, plkst. 21.49
Liberum veto jeb brīvais aizliegums (lat. Liberum veto) - princips Žečpospoļitas Seima parlamentārajā darbā, ka viens deputāts ar savu veto varēja apturēt likumprojekta stāšanos spēkā, jo saskaņā ar Radomas Konstitūciju Seima lēmumi stājās spēkā tikai visiem deputātiem vienbalsīgi tam piekrītot. Pirmais šīs tiesības pielietoja Trāķu deputāts Vladislavs Sicinskis 1652. gadā, uzliekot veto debatēm ārpus kārtības rullī noteiktā laika. 1669. gadā Seima Krakovas sesijā Kijevas pārstāvis Ādams Olizars ar savu veto apturēja visas sesijas darbu. Pēc 1764. gada liberum veto tiesības tika pielietotas reti, jo pirms Seima sesijas deputāti veidoja "konfederācijas" (pol. konfederacja), kuras savu pozīciju saskaņoja laikus. Liberum veto tiesības atcēla 1791. gada 3. maijā pieņemtā Četrgadu Seima Konstitūcija, nosakot balsošanā vairākuma principu.
Literatūra
- Paweł Jasienica. Polska anarchia, Wydawnictwo Literackie. - Kraków, 1988. ISBN 83-08-1970-6
