Atšķirības starp "Mantrači" versijām
m (→Literatūra par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''T.s. melnie arheologi''', '''mantrači''' jeb '''kapu izlaupītāji''' - cilvēki bez izglītības, kuri neorientējas vēstures zinātnes atziņās, metodikā un metodoloģijā, uz savu roku meklē vēsturiskus artefaktus. Zināšanu trūkuma dēļ viņu rīcības rezultātā tiek neatgriezeniski sagrauti kultūrvēstures pieminekļi (piemēram, neatgriezeniski sabojāts kultūrslānis), zudumā iet arheoloģiskās vērtības un tiek iznīcināti vēstures avoti: ja nav zināms precīzi kur, kādos apstākļos, kādā kultūrslāni un kādā komplektācijā tas atrasts, tad arheoloģiskajam priekšmetam bez atrašanas vietas ir tikai antikvāra vērtība - zinātnei tas ir zudis, jo nav iespējams veikt vēsturisko rekonstrukciju. T.i. iznīcināts konteksts, kas bieži ir būtiskāks par pašu senlietu. | + | '''T.s. melnie arheologi''', '''mantrači''' jeb '''kapu izlaupītāji''' - cilvēki bez speciālās izglītības, kuri neorientējas vēstures zinātnes atziņās, metodikā un metodoloģijā, uz savu roku meklē vēsturiskus artefaktus. Zināšanu trūkuma dēļ viņu rīcības rezultātā tiek neatgriezeniski sagrauti kultūrvēstures pieminekļi (piemēram, neatgriezeniski sabojāts kultūrslānis), zudumā iet arheoloģiskās vērtības un tiek iznīcināti vēstures avoti: ja nav zināms precīzi kur, kādos apstākļos, kādā kultūrslāni un kādā komplektācijā tas atrasts, tad arheoloģiskajam priekšmetam bez atrašanas vietas ir tikai antikvāra vērtība - zinātnei tas ir zudis, jo nav iespējams veikt vēsturisko rekonstrukciju. T.i. iznīcināts konteksts, kas bieži ir būtiskāks par pašu senlietu. |
| − | "Šī problēma pastāv visā Eiropā, tomēr vecajās pilsoniskajās sabiedrībās ir augstāka cilvēku informētības pakāpe un striktāki privāto teritoriju nosacījumi - ikviens zina, kas notiek uz viņa zemes. Melnā arheoloģija ir raksturīga problēma visās postsociālisma zemēs. Pirmais vilnis bija krāsaino metālu izlaupīšana, kurai sekoja nelegāli senatnes priekšmetu meklējumi. Ar to nodarbojas zinātnes neveiksminieki, kuriem pietrūcis rakstura apgūt arheologa profesiju, un azartiski cilvēki ar zemiem ētikas principiem. Savulaik daudz jauniešu piedalījās arheoloģiskajās ekspedīcijās. 99,9% no viņiem ir pozitīvi, bet vienmēr ir kāds, kurš iegūto informāciju vēlāk izmanto ļaunprātīgi. Ir divas tā saukto melno arheologu paaudzes. Vecākā ir mazskaitlīga, mums zināma un relatīvi godīga. Šie cilvēki klīda pa senu apmetņu vietām, vāca senlietas un pat atdeva bez maksas. Tomēr arī viņu darbība nebija legāla, jo saistīta ar kultūrslāņa izjaukšanu. Jaunā paaudze ir daudz ciniskāka, bruņota ar augstas izšķirtspējas metāla detektoriem, un izdara daudz lielāku postu."<ref>[http://www.lv.lv/body_print.php?id=153087 Evija Hauka. Intervija ar Dr.Hist. G.Zemīti. // Latvijas vēstnesis.]</ref> | + | "Šī problēma pastāv visā Eiropā, tomēr vecajās pilsoniskajās sabiedrībās ir augstāka cilvēku informētības pakāpe un striktāki privāto teritoriju nosacījumi - ikviens zina, kas notiek uz viņa zemes. Melnā arheoloģija ir raksturīga problēma visās postsociālisma zemēs. Pirmais vilnis bija krāsaino metālu izlaupīšana, kurai sekoja nelegāli senatnes priekšmetu meklējumi. Ar to nodarbojas zinātnes neveiksminieki, kuriem pietrūcis rakstura apgūt arheologa profesiju, un azartiski cilvēki ar zemiem ētikas principiem. Savulaik daudz jauniešu piedalījās arheoloģiskajās ekspedīcijās. 99,9% no viņiem ir pozitīvi, bet vienmēr ir kāds, kurš iegūto informāciju vēlāk izmanto ļaunprātīgi. Ir divas tā saukto melno arheologu paaudzes. Vecākā ir mazskaitlīga, mums zināma un relatīvi godīga. Šie cilvēki klīda pa senu apmetņu vietām, vāca senlietas un pat atdeva bez maksas. Tomēr arī viņu darbība nebija legāla, jo saistīta ar kultūrslāņa izjaukšanu. Jaunā paaudze ir daudz ciniskāka, bruņota ar augstas izšķirtspējas metāla detektoriem, un izdara daudz lielāku postu."<ref>[http://www.lv.lv/body_print.php?id=153087 Evija Hauka. Intervija ar Dr.Hist. G.Zemīti. // Latvijas vēstnesis.]</ref> "Nebūtu pareizi viņu darbību saistīt ar arheologu vārdu. Arheoloģija ir zinātne, bet viņiem ar to nav nekā kopīga – tie ir vienkārši mantrači, kuri zinātnei nopietni kaitē, atņemot tai senlietas. Savā ziņā viņu darbību reizēm veicina žurnālisti, popularizējot to, cik interesanti ir kaut ko atrast un kolekcionēt. Tie ir izveicīgi cilvēki, kuri it kā pārāk ar likumu konfliktā nenonāk, jo neposta tos pieminekļus, kurus likums jau aizsargā, bet darbojas vēl neatklātajos, iepriekš papētījuši pēc nostāstiem vai aprunājoties ar apkārtējo māju iedzīvotājiem."<ref>[http://www.kurzemnieks.lv/index.php?Itemid=22&id=29790&option=com_content&task=view Alise Volanska. Arheoloģijas profesors ar auru (ntervija ar Dr.Hist. A.Vasku). // Kurzemnieks. 25.07.2007.]</ref> |
Dr.Hist. Guntis Zemītis 2007. gada 17. aprīlī Latvijas Kara muzejā notikušajā preses konferencē „Rakt vai nerakt?” piedāvāja piemēru tam, ka katrs atradums ir svarīgs Latvijas vēstures izzināšanā. Kā uzskates materiāls tika izvēlēts XII gadsimta latgaļu sievietes kaklariņkis ar noplacinātiem galiem un piekariņiem. Šie kaklariņķi parasti tiek atrasti seno latgaļu apdzīvotajā teritorijā, taču viens šāds kaklariņķis tika atrasts arī Zemgalē. Un ko tad mēs no tā varētu spriest? Secinājumi ir daudz: 1) tiek noskaidrota šāda tipa kaklariņķu izplatība; 2) tiek noteikta to piederība latgaļiem; 3) tiek apstiprināts, ka valkātājas bijušas sievietes; 4) tiek noskaidrots, ka latgalietes, lai gan reti, bet mēdza ieprecēties pie zemgaļiem; 5) tiek apstiprināts, ka sieviete svešumā saglabāja savas rotas; 6) tiek rasta iespēja meklēt latviešu tautas konsolidācijas iedīgļus utt. Savukārt ja šo rotu būtu izracis t.s. ''melnais arheologs'' jeb ''kapu izlaupītājs'', tā būtu tikai rota, no kuras mēs neuzzinātu nekā no uzskaitītā.<ref>[http://www.lu.lv/laikraksts/zinas/696/index.html Inna Lazdiņa. Kā cīnīties pret „melno arheoloģiju”? // Universitātes avīze. 2007. gada 19. aprīlis]</ref> | Dr.Hist. Guntis Zemītis 2007. gada 17. aprīlī Latvijas Kara muzejā notikušajā preses konferencē „Rakt vai nerakt?” piedāvāja piemēru tam, ka katrs atradums ir svarīgs Latvijas vēstures izzināšanā. Kā uzskates materiāls tika izvēlēts XII gadsimta latgaļu sievietes kaklariņkis ar noplacinātiem galiem un piekariņiem. Šie kaklariņķi parasti tiek atrasti seno latgaļu apdzīvotajā teritorijā, taču viens šāds kaklariņķis tika atrasts arī Zemgalē. Un ko tad mēs no tā varētu spriest? Secinājumi ir daudz: 1) tiek noskaidrota šāda tipa kaklariņķu izplatība; 2) tiek noteikta to piederība latgaļiem; 3) tiek apstiprināts, ka valkātājas bijušas sievietes; 4) tiek noskaidrots, ka latgalietes, lai gan reti, bet mēdza ieprecēties pie zemgaļiem; 5) tiek apstiprināts, ka sieviete svešumā saglabāja savas rotas; 6) tiek rasta iespēja meklēt latviešu tautas konsolidācijas iedīgļus utt. Savukārt ja šo rotu būtu izracis t.s. ''melnais arheologs'' jeb ''kapu izlaupītājs'', tā būtu tikai rota, no kuras mēs neuzzinātu nekā no uzskaitītā.<ref>[http://www.lu.lv/laikraksts/zinas/696/index.html Inna Lazdiņa. Kā cīnīties pret „melno arheoloģiju”? // Universitātes avīze. 2007. gada 19. aprīlis]</ref> | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 15. jūnijs, plkst. 10.10
T.s. melnie arheologi, mantrači jeb kapu izlaupītāji - cilvēki bez speciālās izglītības, kuri neorientējas vēstures zinātnes atziņās, metodikā un metodoloģijā, uz savu roku meklē vēsturiskus artefaktus. Zināšanu trūkuma dēļ viņu rīcības rezultātā tiek neatgriezeniski sagrauti kultūrvēstures pieminekļi (piemēram, neatgriezeniski sabojāts kultūrslānis), zudumā iet arheoloģiskās vērtības un tiek iznīcināti vēstures avoti: ja nav zināms precīzi kur, kādos apstākļos, kādā kultūrslāni un kādā komplektācijā tas atrasts, tad arheoloģiskajam priekšmetam bez atrašanas vietas ir tikai antikvāra vērtība - zinātnei tas ir zudis, jo nav iespējams veikt vēsturisko rekonstrukciju. T.i. iznīcināts konteksts, kas bieži ir būtiskāks par pašu senlietu.
"Šī problēma pastāv visā Eiropā, tomēr vecajās pilsoniskajās sabiedrībās ir augstāka cilvēku informētības pakāpe un striktāki privāto teritoriju nosacījumi - ikviens zina, kas notiek uz viņa zemes. Melnā arheoloģija ir raksturīga problēma visās postsociālisma zemēs. Pirmais vilnis bija krāsaino metālu izlaupīšana, kurai sekoja nelegāli senatnes priekšmetu meklējumi. Ar to nodarbojas zinātnes neveiksminieki, kuriem pietrūcis rakstura apgūt arheologa profesiju, un azartiski cilvēki ar zemiem ētikas principiem. Savulaik daudz jauniešu piedalījās arheoloģiskajās ekspedīcijās. 99,9% no viņiem ir pozitīvi, bet vienmēr ir kāds, kurš iegūto informāciju vēlāk izmanto ļaunprātīgi. Ir divas tā saukto melno arheologu paaudzes. Vecākā ir mazskaitlīga, mums zināma un relatīvi godīga. Šie cilvēki klīda pa senu apmetņu vietām, vāca senlietas un pat atdeva bez maksas. Tomēr arī viņu darbība nebija legāla, jo saistīta ar kultūrslāņa izjaukšanu. Jaunā paaudze ir daudz ciniskāka, bruņota ar augstas izšķirtspējas metāla detektoriem, un izdara daudz lielāku postu."[1] "Nebūtu pareizi viņu darbību saistīt ar arheologu vārdu. Arheoloģija ir zinātne, bet viņiem ar to nav nekā kopīga – tie ir vienkārši mantrači, kuri zinātnei nopietni kaitē, atņemot tai senlietas. Savā ziņā viņu darbību reizēm veicina žurnālisti, popularizējot to, cik interesanti ir kaut ko atrast un kolekcionēt. Tie ir izveicīgi cilvēki, kuri it kā pārāk ar likumu konfliktā nenonāk, jo neposta tos pieminekļus, kurus likums jau aizsargā, bet darbojas vēl neatklātajos, iepriekš papētījuši pēc nostāstiem vai aprunājoties ar apkārtējo māju iedzīvotājiem."[2]
Dr.Hist. Guntis Zemītis 2007. gada 17. aprīlī Latvijas Kara muzejā notikušajā preses konferencē „Rakt vai nerakt?” piedāvāja piemēru tam, ka katrs atradums ir svarīgs Latvijas vēstures izzināšanā. Kā uzskates materiāls tika izvēlēts XII gadsimta latgaļu sievietes kaklariņkis ar noplacinātiem galiem un piekariņiem. Šie kaklariņķi parasti tiek atrasti seno latgaļu apdzīvotajā teritorijā, taču viens šāds kaklariņķis tika atrasts arī Zemgalē. Un ko tad mēs no tā varētu spriest? Secinājumi ir daudz: 1) tiek noskaidrota šāda tipa kaklariņķu izplatība; 2) tiek noteikta to piederība latgaļiem; 3) tiek apstiprināts, ka valkātājas bijušas sievietes; 4) tiek noskaidrots, ka latgalietes, lai gan reti, bet mēdza ieprecēties pie zemgaļiem; 5) tiek apstiprināts, ka sieviete svešumā saglabāja savas rotas; 6) tiek rasta iespēja meklēt latviešu tautas konsolidācijas iedīgļus utt. Savukārt ja šo rotu būtu izracis t.s. melnais arheologs jeb kapu izlaupītājs, tā būtu tikai rota, no kuras mēs neuzzinātu nekā no uzskaitītā.[3]
Atsauces un paskaidrojumi
Literatūra par šo tēmu
- Lazdiņa Inna. Arheoloģijai, arheoloģisko pieminekļu aizsardzībai un cīņai pret “melno arheoloģiju” veltīta preses konference “Rakt vai nerakt?” // LU Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2007., 171.–175. lpp.
- Zemberga K. Kāda vaļasprieka anatomija. // Patiesā Dzīve. Nr. 4 (2007, 20. febr.), 50.-59. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Arheoloģijai, arheoloģisko pieminekļu aizsardzībai, cīņai pret „melno arheoloģiju” veltīta preses konference 17.04.2007., Latvijas Kara muzejā, Rīgā - tēzes (.doc)
- Diāna Odumiņa. Inspekcija vēlas aizsargāt vēsturisko Litenes nometni. // Dzirkstele, 30. jūnijs (2008)
- Lazdiņa Inna. Arheoloģija un arheoloģisko pieminekļu aizsardzība.
- ASV federālā valdība sāk apkarot indiāņu kapeņu izlaupītājus. // NRA, 13. jūnijs, 2009
- Kapu izlaupītāji - TV raidījums "Bez tabu" (video)
- Latvijas Republikas likumdošanas akti kultūras pieminekļu aizsardzībā.
- DETECTION.ru - Ar metālu detektoriem īstenotie atradumi, monētas, žetoni, apbalvojumi utt. (krievu val.)
- "ANTIK-WAR" - Латвийский военно-исторический форум
