Mantrači
T.s. melnie arheologi jeb kapu izlaupītāji - cilvēki bez izglītības, kuri neorientējas vēstures zinātnes atziņās, metodikā un metodoloģijā, uz savu roku meklē vēsturiskus artefaktus. Zināšanu trūkuma dēļ viņu rīcības rezultātā tiek neatgriezeniski sagrauti kultūrvēstures pieminekļi (piemēram, neatgriezeniski sabojāts kultūrslānis), zudumā iet arheoloģiskās vērtības un tiek iznīcināti vēstures avoti: ja nav zināms precīzi kur, kādos apstākļos, kādā kultūrslāni un kādā komplektācijā tas atrasts, tad arheoloģiskajam priekšmetam bez atrašanas vietas ir tikai antikvāra vērtība - zinātnei tas ir zudis, jo nav iespējams veikt vēsturisko rekonstrukciju. T.i. iznīcināts konteksts, kas bieži ir būtiskāks par pašu senlietu. "Šī problēma pastāv visā Eiropā, tomēr vecajās pilsoniskajās sabiedrībās ir augstāka cilvēku informētības pakāpe un striktāki privāto teritoriju nosacījumi - ikviens zina, kas notiek uz viņa zemes. Melnā arheoloģija ir raksturīga problēma visās postsociālisma zemēs. Pirmais vilnis bija krāsaino metālu izlaupīšana, kurai sekoja nelegāli senatnes priekšmetu meklējumi. Ar to nodarbojas zinātnes neveiksminieki, kuriem pietrūcis rakstura apgūt arheologa profesiju, un azartiski cilvēki ar zemiem ētikas principiem. Savulaik daudz jauniešu piedalījās arheoloģiskajās ekspedīcijās. 99,9% no viņiem ir pozitīvi, bet vienmēr ir kāds, kurš iegūto informāciju vēlāk izmanto ļaunprātīgi. Ir divas tā saukto melno arheologu paaudzes. Vecākā ir mazskaitlīga, mums zināma un relatīvi godīga. Šie cilvēki klīda pa senu apmetņu vietām, vāca senlietas un pat atdeva bez maksas. Tomēr arī viņu darbība nebija legāla, jo saistīta ar kultūrslāņa izjaukšanu. Jaunā paaudze ir daudz ciniskāka, bruņota ar augstas izšķirtspējas metāla detektoriem, un izdara daudz lielāku postu."[1]
