Atšķirības starp "Mestrs Žozefs Marī de" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Dzimis 1753. gada 1. aprīlī Šamberā, Savojā, [[Sardīnijas karaliste|Sardīnijas-Pjemontas karalistē]], Langedokas grāfu dzimtas itāļu atzarā, vecākais no 15 bērniem Fransuā (''Francois Xavier de Maistre'') un Kristīnes (dzim. ''Christine Demotz de La Salle'') de Mestru ģimenē. Ģimene Šamberā bija ieradusies 1740. gadā no Nicas (tajā laikā arī Savojas dinastijas valdījums), tēvs bija Savojas senāta priekšsēdētājs, kroņa īpašuma pārvaldītājs. Pamatizglītību Žozefs guva [[Jezuītu kolēģija|jezuītu kolēģijā]], 1774. gadā absolvēja Turīnas universitāti, kur studēja jurisprudenci. Atgriezies Šamberā, ieņēma senāta prokurora posteni. Šajā pašā gadā kļuva par Šambēras [[Masoni|masonu]] ložas (skotu rituāls) "Trois Mortiers" locekli, lielretoru (1790. gadā, aizrāvies ar [[Martinisms|martinismu]], izstājās no ložas un ar domubiedriem nodibināja jaunu, kurā ieņēma Cēlā Svētās Pilsētas bruņinieka pakāpi). Kad 1792. gadā [[Pirmā Republika|Francijas]] armija okupēja Savoju, Mestrs emigrēja uz Šveici, Lozannu, kur aktīvi nodarbojās ar politisko publicistiku - zināmākie ir sacerējumi "Savojas rojālista vēstules", (1793.), "Pārdomas par Franciju" (''Considérations sur la France'', 1796.), kas viņam deva atpazīstamību Eiropas mērogā. 1797. gadā pēc Francijas valdības pieprasījuma spiests pamest Lozannu un pārcelties uz dzīvi Turīnā. Pēc tam, kad 1798. gadā Francijas armija iebruka Pjemontā, bēga uz Venēciju, tad uz Sardīniju, kur patvērumu bija radis Savojas nams. Karalis Viktors Emanuels I iecēla de Mestru par savu sūtni Pēterburgā, kur tas ieradās 1803. gada maijā un pavadīja 14 gadus. Te sarakstījis savus traktātus "Spriedumi par politisko institūciju rašanos un citiem cilvēku lēmumiem" (1810.), "Par dievišķā taisnīguma termiņiem" (1815.) u.c. Pēc atsaukšanas dzīvoja Turīnā, ieņēma karalistes augstākā tiesneša posteni, bija ministrs. Šajā laikā sarakstījis "Par pāvestu" (''Du Раре'', Liona, 1819.), "Par gallikāņu Baznīcu" (''De l'Église Gallicane'', Parīze, 1821.), "Sanktpēterburgas vakari" (''Les soirées de St.-Pétersbourg'', Parīze, 1821.). Restautrācijas laikā īpaši populārs bija Francijā, uzaicināts par [[Francijas Akadēmija]]s locekli. Miris 1821. gada 26. februārī Turīnā, apglabāts [[Jezuīti|jezuītu]] Sv. Mocekļu baznīcā (''Chiesa dei Santi Martiri''). | Dzimis 1753. gada 1. aprīlī Šamberā, Savojā, [[Sardīnijas karaliste|Sardīnijas-Pjemontas karalistē]], Langedokas grāfu dzimtas itāļu atzarā, vecākais no 15 bērniem Fransuā (''Francois Xavier de Maistre'') un Kristīnes (dzim. ''Christine Demotz de La Salle'') de Mestru ģimenē. Ģimene Šamberā bija ieradusies 1740. gadā no Nicas (tajā laikā arī Savojas dinastijas valdījums), tēvs bija Savojas senāta priekšsēdētājs, kroņa īpašuma pārvaldītājs. Pamatizglītību Žozefs guva [[Jezuītu kolēģija|jezuītu kolēģijā]], 1774. gadā absolvēja Turīnas universitāti, kur studēja jurisprudenci. Atgriezies Šamberā, ieņēma senāta prokurora posteni. Šajā pašā gadā kļuva par Šambēras [[Masoni|masonu]] ložas (skotu rituāls) "Trois Mortiers" locekli, lielretoru (1790. gadā, aizrāvies ar [[Martinisms|martinismu]], izstājās no ložas un ar domubiedriem nodibināja jaunu, kurā ieņēma Cēlā Svētās Pilsētas bruņinieka pakāpi). Kad 1792. gadā [[Pirmā Republika|Francijas]] armija okupēja Savoju, Mestrs emigrēja uz Šveici, Lozannu, kur aktīvi nodarbojās ar politisko publicistiku - zināmākie ir sacerējumi "Savojas rojālista vēstules", (1793.), "Pārdomas par Franciju" (''Considérations sur la France'', 1796.), kas viņam deva atpazīstamību Eiropas mērogā. 1797. gadā pēc Francijas valdības pieprasījuma spiests pamest Lozannu un pārcelties uz dzīvi Turīnā. Pēc tam, kad 1798. gadā Francijas armija iebruka Pjemontā, bēga uz Venēciju, tad uz Sardīniju, kur patvērumu bija radis Savojas nams. Karalis Viktors Emanuels I iecēla de Mestru par savu sūtni Pēterburgā, kur tas ieradās 1803. gada maijā un pavadīja 14 gadus. Te sarakstījis savus traktātus "Spriedumi par politisko institūciju rašanos un citiem cilvēku lēmumiem" (1810.), "Par dievišķā taisnīguma termiņiem" (1815.) u.c. Pēc atsaukšanas dzīvoja Turīnā, ieņēma karalistes augstākā tiesneša posteni, bija ministrs. Šajā laikā sarakstījis "Par pāvestu" (''Du Раре'', Liona, 1819.), "Par gallikāņu Baznīcu" (''De l'Église Gallicane'', Parīze, 1821.), "Sanktpēterburgas vakari" (''Les soirées de St.-Pétersbourg'', Parīze, 1821.). Restautrācijas laikā īpaši populārs bija Francijā, uzaicināts par [[Francijas Akadēmija]]s locekli. Miris 1821. gada 26. februārī Turīnā, apglabāts [[Jezuīti|jezuītu]] Sv. Mocekļu baznīcā (''Chiesa dei Santi Martiri''). | ||
| + | |||
| + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
| + | |||
| + | * Armenteros Carolina. The French Idea of History: Joseph de Maistre and his Heirs, 1794-1854 - Cornell University Press: Ithaca/NY/London, 2011 | ||
| + | * Armenteros Carolina, Richard Lebrun. Joseph de Maistre and his European Readers: From Friedrich von Gentz to Isaiah Berlin - Brill: Leiden/Boston, 2011 | ||
| + | * Armenteros Carolina, Richard Lebrun. Joseph de Maistre and the Legacy of Enlightenment, SVEC - The Voltaire Foundation: Oxford, 2011 | ||
| + | * Armenteros Carolina. From Human Nature to Normal Humanity: Joseph de Maistre, Rousseau, and the Origins of Moral Statistics. // Journal of the History of Ideas, 68, 1 (2007): 107–130. | ||
| + | * Bradley Owen. A Modern Maistre: The Social and Political Thought of Joseph de Maistre. - University of Nebraska Press: Lincoln/London, 1999 | ||
| + | * Camcastle Cara. The More Moderate Side of Joseph de Maistre. - McGill-Queen's University Press: Ottawa, 2005 | ||
[[Kategorija:M]] | [[Kategorija:M]] | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 24. maijs, plkst. 08.59
grāfs Žozefs Marī de Mestrs (Joseph Marie, comte de Maistre, 1753.-1821.) - labējs intelektuālis, politiķis, publicists, gleznotājs.
Dzimis 1753. gada 1. aprīlī Šamberā, Savojā, Sardīnijas-Pjemontas karalistē, Langedokas grāfu dzimtas itāļu atzarā, vecākais no 15 bērniem Fransuā (Francois Xavier de Maistre) un Kristīnes (dzim. Christine Demotz de La Salle) de Mestru ģimenē. Ģimene Šamberā bija ieradusies 1740. gadā no Nicas (tajā laikā arī Savojas dinastijas valdījums), tēvs bija Savojas senāta priekšsēdētājs, kroņa īpašuma pārvaldītājs. Pamatizglītību Žozefs guva jezuītu kolēģijā, 1774. gadā absolvēja Turīnas universitāti, kur studēja jurisprudenci. Atgriezies Šamberā, ieņēma senāta prokurora posteni. Šajā pašā gadā kļuva par Šambēras masonu ložas (skotu rituāls) "Trois Mortiers" locekli, lielretoru (1790. gadā, aizrāvies ar martinismu, izstājās no ložas un ar domubiedriem nodibināja jaunu, kurā ieņēma Cēlā Svētās Pilsētas bruņinieka pakāpi). Kad 1792. gadā Francijas armija okupēja Savoju, Mestrs emigrēja uz Šveici, Lozannu, kur aktīvi nodarbojās ar politisko publicistiku - zināmākie ir sacerējumi "Savojas rojālista vēstules", (1793.), "Pārdomas par Franciju" (Considérations sur la France, 1796.), kas viņam deva atpazīstamību Eiropas mērogā. 1797. gadā pēc Francijas valdības pieprasījuma spiests pamest Lozannu un pārcelties uz dzīvi Turīnā. Pēc tam, kad 1798. gadā Francijas armija iebruka Pjemontā, bēga uz Venēciju, tad uz Sardīniju, kur patvērumu bija radis Savojas nams. Karalis Viktors Emanuels I iecēla de Mestru par savu sūtni Pēterburgā, kur tas ieradās 1803. gada maijā un pavadīja 14 gadus. Te sarakstījis savus traktātus "Spriedumi par politisko institūciju rašanos un citiem cilvēku lēmumiem" (1810.), "Par dievišķā taisnīguma termiņiem" (1815.) u.c. Pēc atsaukšanas dzīvoja Turīnā, ieņēma karalistes augstākā tiesneša posteni, bija ministrs. Šajā laikā sarakstījis "Par pāvestu" (Du Раре, Liona, 1819.), "Par gallikāņu Baznīcu" (De l'Église Gallicane, Parīze, 1821.), "Sanktpēterburgas vakari" (Les soirées de St.-Pétersbourg, Parīze, 1821.). Restautrācijas laikā īpaši populārs bija Francijā, uzaicināts par Francijas Akadēmijas locekli. Miris 1821. gada 26. februārī Turīnā, apglabāts jezuītu Sv. Mocekļu baznīcā (Chiesa dei Santi Martiri).
Literatūra par šo tēmu
- Armenteros Carolina. The French Idea of History: Joseph de Maistre and his Heirs, 1794-1854 - Cornell University Press: Ithaca/NY/London, 2011
- Armenteros Carolina, Richard Lebrun. Joseph de Maistre and his European Readers: From Friedrich von Gentz to Isaiah Berlin - Brill: Leiden/Boston, 2011
- Armenteros Carolina, Richard Lebrun. Joseph de Maistre and the Legacy of Enlightenment, SVEC - The Voltaire Foundation: Oxford, 2011
- Armenteros Carolina. From Human Nature to Normal Humanity: Joseph de Maistre, Rousseau, and the Origins of Moral Statistics. // Journal of the History of Ideas, 68, 1 (2007): 107–130.
- Bradley Owen. A Modern Maistre: The Social and Political Thought of Joseph de Maistre. - University of Nebraska Press: Lincoln/London, 1999
- Camcastle Cara. The More Moderate Side of Joseph de Maistre. - McGill-Queen's University Press: Ottawa, 2005
