Mongoļu armija

Mongoļu impērijas armija - mongoļu impērijas bruņoto spēkus XIII-XIV gs. veidoja nomadu cilšu zemessardze un augstākās aristokrātijas karadraudzes, ko sasauca kopā nepieciešamības gadījumā.

Ar Čingishana armijas reformu, tika ieviesta strikta struktūra, hierarhija un disciplīna. Katrs jātnieks uz karu ieradās, bruņots ar loku, 30 bultām un vairogu. Bruņas bija tikai komandieriem un smagi bruņotajai izlasei. Karaspēks organizēts pēc decimālās sistēmas: desmiti (komandē desmitnieks - Arban-u Darga), simti (komandē simtnieks - Jagutu-iin Darga), tūkstoši (komanē tūkstošnieks - Minggan-u Noyan) un tumeni (komandē tumena noijons - Tumetu-iin Noyan). Uz katriem 2 jātniekiem bija viens rezerves zirgs, uz katriem desmit karavīriem bija jābūt teltij, 2 lāpstām, cērtei, sirpim, zāģim, cirvim, simts adatām, katlam, virves ritulim.

Barungars - mongoļu armijas labais spārns (arī teritorijas labā, rietumu puse);
Džungars - mongoļu armijas kreisais spārns (arī teritorijas kreisā, austrumu puse).

Sākoties mongoļu iekarojumiem, īsā laikā no pārdesmit tūkstošiem jātnieku to armija, pievienojot pakļauto cilšu dzīvo spēku, izauga līdz 11 000 vīriem. Uz katru mongoļu veterānu bija aptuveni desmit armijai pievienotie karagūstekņi, kas, kaut bija pieraduši dumpoties pie pirmās izdevības un neklausīt saviem vadoņiem, te izrādīja apbrīnojamu lojalitāti jaunajai varai. To nodrošināja gan ieviestā dzelzs disciplīna un kolektīvā atbildība: ar individuālo disciplīnas pārkāpumu tika sodīts viss desmits, par desmita pārkāpumu - viss simts utt., gan varas rūpes par lojālajiem pavalstniekiem: kara laupījums tika sadalīts, strikti ievērojot rangu hierarhiju, un neviens karavīrs nepalika bez tā. Bez tam, saskaņā ar Jasu, katra izcilība un nopelni tika atalgoti.