Muiža

No ''Vēsture''
Versija 2019. gada 10. janvāris, plkst. 20.27, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (Literatūra par šo tēmu)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Plan mediaeval manor.jpg

Muiža (an. Manor, vc. Landgut, Gutshof, kr. мыза, имение, поместье) - lielsaimniecība, saimnieciski un administratīvi vienota teritorija ar lauksaimniecībā izmantojamām un neizmantojamām zemēm un ūdeņiem, zemnieku sētām un ciemiem, ieskaitot īpašnieka vai valdītāja rezidences ēku kompleksu, darbnīcām, kūtīm un staļļiem utt. Šaurākā nozīmē tikai šīs teritorijas rezidence ar saimniecības ēku kompleksu (kungu māja, kalte, rijas, klētis, kūtis, šķūņi, magazīna, vagara māja un citas ēkas), kurā koncentrējās muižas novada saimnieciskā un administratīvā pārvalde, kā arī tiešās zemes, ko apstrādā paši muižas ļaudis. Varēja būt gan lēnis, gan alods, gan lietošanā piešķirts kroņa īpašums vai privātīpašums (mūsdienu Latvijas teritorijā tās pēc piederības iedalīja valsts jeb kroņa, privātās, mācītāju un valsts ierēdņu muižās).

Kā saimniecības veids radās V-IV gs.p.m.ē. Senajā Grieķijā, tālāk attīstoties jau Romas impērijā. Šīs muižas balstījās uz vergu darbaspēku, sezonāli piesaistot arī zināmu skaitu brīvo algādžu. Specializējās tieši uz pārtikas virsprodukta ražošanu, lai apgādātu pilsētas, kurās aizvien vairāk nostiprinājās darba dalīšana un aizvien vairāk iedzīvotāju zaudēja saistību ar lauksaimniecību. Romā 240 jugeru (~60 ha) lielas muižiņas izveidošana (ager publicus rente, vismaz 10 vergu iegāde un uzturēšana, inventāra, lopu, stādu, sēklas iegāde, saimniecības ēku un kunga dzīvojamā nama būve u.tt.) izmaksāja ap 220 000 sesterciju. Vēl dārgāk viss izmaksāja, ja zemi nevis rentēja no valsts, bet pirka: 100 jugeru zemes (25 ha) maksāja vidēji 100 000 sestercijas). Vidējas muižas lielums bija 150-250 jugeru, bet lielāko platība varēja pārsniegt pat 400-500 jugerus. Tā kā labības audzēšana Apenīnu pussalā zaudēja savu nozīmi (tika iekarotas auglīgākās Sicīlija, Kartāga, savukārt Ēģipte kļuva par sava veida protektorātu), muižas pussalā pārorientējās uz citu lauksaimniecības kultūru audzēšanu (vīnogas, olīvas, svaigi dārzeņi, ziedi), vai lopkopību (kaut gaļu pārtikā lietoja samērā maz, tas bija dārgs produkts). Zemkopji pazina kultūraugus un tiem nepieciešamo, pastāvēja speciāla literatūra agronomijā, kas apkopoja arī sengrieķu un feniķiešu pieredzi. Vidējās muižās bija tiem laikiem augsta ražošanas kultūra, augsts agrotehniskais līmenis, būt par labi apsaimniekotas muižas īpašnieku ar lieliem ienākumiem bija ļoti prestiži. I-II gs.p.m.ē. mijā sākās jauns process Vidusjūras zemju lauksaimniecībā: muižu pakāpeniska panīkšana un latifundiju uzplaukums.

No jauna kā saimniekošanas veids parādās vēlajos viduslaikos, kad klosteri un mūku bruņinieku ordeņi sāka iedibināt t.s. komtureju muižas (curia) savos valdījumos ordeņa saimniecības nostiprināšanai un ienākumu vairošanai. XII gs. tekstos muižu dēvē par allodium un to aprakstīja vārdiem "celt, taisīt, buvēt" (facere, construere, aedificare). Vācu avotos allodium tulkoja kā Vorwerk, kas nozīmē, ka muižas sāka veidoties ārpus piļu un pilsētu mūriem. Visticamāk, par centru, ap kuru sāka veidoties muiža, jāuzskata magazīnu zemnieku desmitās tiesas savākšanai un glabāšanai, un dzirnavas tās malšanai - bieži avotos min "muižas jeb sudmalas" (allodia sive moleudina). Kad vasaļi vairs nebija aizņemti pastāvīgajos pienākumos, pamazām sāka apmesties savā lēnī un pievērsties tā saimnieciskajai nostiprināšanai, sākot līdzās esošajām zemnieku saimniecībām dibināt un veidot savas lielsaimniecības. Līdz ar muižu dibināšanu nodalījās lēņu objektos esošā zeme, kuru iedalīja divās lielās grupās: muižu zeme un zemnieku zeme. Kā darbaspēks lielāko tiesu tika izmantoti dzimtcilvēki (zemnieki un kalpi). Jaunas muižas parasti izveidoja galvenokārt pagastos un ciemos, atsavinot zemnieku zemi.

Senākās ziņas par vasaļiem piešķirtām muižām Livonijā attiecas uz 1339. gadu, kad tās tiek dēvētas par curia jeb hof. Livonijā jēdzienam „muiža” mūsdienu izpratnē ir vairākas nozīmes, kas dažkārt daļēji pārklājās:

  • zemes kungam piederošo ēku un zemes kopumu jeb lēni, tomēr visu lēņa novadu parasti par muižu neuzskata;
  • zemes kungu dzīvojamais nams, pils (vc. Herrenhaus, kr. усадьба);
  • komplekss: kunga dzīvojamā ēka kopā ar saimniecības ēkām, kā lopu kūtīm, zirgu staļļiem, rijām, klētīm, dzirnavām, pagrabiem u. c.;
  • kungu sētas novads (klaušu muiža), ko tās valdītājs apstrādā klaušu kārtā – ar nealgotu jeb neapmaksātu darba spēku;
  • tradicionālā jeb klasiskā nozīmē ar muižu saprot to kunga zemes vai lēņa daļu, ko viņš pats un muižas ļaudis apsaimnieko (Hofsland, Gutshof), lēņa dokumentos to sauc par kunga sētas novadu, latviešu literatūrā: muižas zeme.

1663. gadā Kurzemes un Zemgales hercogistē izdeva muižu apsaimniekošanas noteikumus (Amtsordnung), pie kā bija jāpieturas gan muižu pārvaldniekiem, gan zemniekiem. Ik pa 3 gadiem domēnes apmeklēja īpaša komisija, kas pārbaudīja muižu saimniecību, uzklausīja zemnieku sūdzības, sastādīja muižu inventāraprakstus un vaku grāmatas. Jaunākajos laikos Baltijas guberņās muiža bija kā "valsts valstī" - muižas ļaudis nebija pakļauti pagasta tiesai, muižas turētājs bija atbildīgs valsts priekšā par visu savu zemnieku un ļaužu publiski tiesiskajiem nodokļiem un klaušām valsts labā. Tas nodrošināja sociālo aprūpi (gādāja par bāreņiem un darba nespējīgiem), medicīnas aprūpi (algoja ārstu vai pats ārstēja), apdrošināšanu (neražas, lopu sērgas vai ugunsgrēka gadījumā nodrošināja zemnieku ar sēklu, lopiem, būvneicību).

Augstākajai aristokrātijai un bruņniecībai dzimtu valdījumā (vēlāk īpašumā) varēja būt ļoti liels muižu skaits, piemēram, Livonijas Ostenzakenu dzimtai tikai Kurzemē piederēja 48 muižas ar aptuveni 96 000 ha zemes. Taču lielākā daļa muižu īpašumu bija visai nelieli. Piemēram, 1744. gadā no 234 Vidzemes muižām 88 (37,6%) bija tādas, kurās nebija vairāk kā 19 zemnieku saimniecības, bet starp šiem sīkajiem muižniekiem 37 (42%) bija tādi, kuru muižās zemnieku sētu skaits nepārsniedza 10.

XX gs. sākumā Vidzemē, Kurzemē un Latgalē bija 881 muižas ar kopplatību 282 173 ha, kas bija 45% no visas teritorijas. Muižu zeme sastāvēja no muižas tieši apsaimniekotajām zemēm, par ko muižniekiem nebija jāmaksā nodokļi un kas sastāvēja no:

  • atpūtušās krūmzemes vai meža zemes, derīgas jaunu līdumu ierīkošanai;
  • līdumiem krūmzemē, mežos;
  • pastāvīgiem tīrumiem, ko izmantoja ik gadus;
  • izmantotām atmatām un krūmzemes, kas bija atstāta atpūtā;
  • izmantotas meža zemes un citiem mežiem;
  • dārzu zemes, kas parasti bija pastāvīgā lietošanā tuvu pie muižas centra;
  • pļavām un ganībām, kas Senlivonijā parasti bija kā piedevas pie tīrumiem;
  • citām zemēm.

Muižas zemnieku zeme tika novērtēta arklos (par tās lietošanu zemnieki maksāja visas nodevas un nodokļus, kā arī pildīja tiem uzliktos pienākumus; šo zemi muižnieks drīkstēja izmantot tikai izrentējot vai pārdodot zemniekiem).) un sastāvēja no:

  • atmatām jeb vecainēm, ko pēc izmantošanas līdumos vai šķutēs atstāja uz 8-12 gadiem atpūtā;
  • līdumiem, kas uz 3-5 gadiem tika ierīkoti atmatās vai mežos, krūmzemē;
  • pastāvīgiem tīrumiem, ko parasti izmantoja pēc 3-lauku vai 2-lauku sistēmas;
  • noplicinātās meža zemes, ko pēc izmantošanas līdumiem atstāja atpūtā.

Latvijas Republikā muižas kā saimniecības likvidēja 1920. gada argrārreformas laikā, atņemot tās īpašniekiem, vai atstājot ar minimālu zemes platību ap t.s. kungu māju kā neatsavināmo daļu. Atņemtajās muižu kungu mājās iekārtoja sabiedriskas nozīmes institūcijas (skolas, pašvaldību iestādes), un lielāko tiesu pārbūvēja, mainot telpu plānu, pilnībā vai daļēji likvidējot parkus un apbūvi, lai piemērotu jaunajām vajadzībām. Nacionālisma ideoloģijas gaisotnē bija arī tendence muižu kungu ēkas likvidēt kā arhitektūras parādību, piemēram, 1928. gadā arhitekts, Latvijas Universitātes mācībspēks Jānis Rutmanis muižu vēsturisko nozīmi vērtēja šādi: "[..] būtu vairāk labuma, ja jaunsaimnieki tās iebūvētu savu ēku pamatos, nekā tagad ar tiešiem vai netiešiem valsts līdzekļiem tās pārkārtojot sabiedrību ēkās", un līdz ar domubiedriem aicināja tās vienkārši nojaukt. Letonizācijas procesa ietvaros 1936. gada 15. oktobra "Likums par lauku nekustamo īpašumu pārdēvēšanu" noteica, ka neatsavināmo muižu centriem, kuru nosaukumā jorpojām tiek lietots vārds "muiža", jāmaina nosaukumus. Šī tendence savu maksimumu sasniedza 1938. gadā, kad tika izdots rīkojums arī par to pilsētu (Rīgas) ielu un rajonu pārdēvēšanu, kuru nosaukumā bija pieminēts vārds "muiža".

Skat. arī: agrārā saimniecība antīkajā pasaulē, latifundija, pusmuiža, kroņa muiža, dzimtmuiža, lēņa muiža, mācītājmuiža, patrimoniālā muiža, apanāžas muiža, bruņinieku muiža, muižu redukcija Vidzemē, gruntskundzība, muižas policija, majorāts, minorāts, muižatlikums, muižas ļaudis, muižniecība

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 220.-221. lpp.
  • Pāvulāne V. Agrārā ražotājsaimniecība antīkajā pasaulē. // Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995., 20.-31. lpp.
  • Šterns Indriķis. Vasaļu muižu sākumi viduslaiku Latvijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1994. Nr.2., 130.-171. lpp.
  • Kalmanis Zigurds. Dzimtas nams. Stendes muižas veidošanās un attīstība 1288.-1920. - Aleksandra Pelēča lasītava: Dižstende, 2004., 252 lpp. ISBN 9984-9286-9-1
  • Zilgalvis Jānis. Vecgulbenes muiža: viens no fon Volfu dzimtas īpašumiem Vidzemē. - Rīga, 2011.
  • Liepiņa Dz. Vidzemes zemnieki un muiža 18. gadsimta pirmajā pusē. - Zinātne: Rīga, 1983., 208 lpp.
  • Buks Artis. Kā ārstēja muižu laikos. // Medicus bonus. Nr.25., augusts un septembris, 2016., 78.-81. lpp.
  • Strods H. Kurzemes kroņa zemes un zemnieki 1795-1861. - Zinātne: Rīga, 1987., 239. lpp.
  • Lancmanis Imants. Vidzemes muižu arhitektūra. - Rundāles pils muzejs, 2015., 349 lpp.
  • Auns Muntis. Ēdoles muižas iedzīvotāji 1797. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2006., Nr2., – 43.–55. lpp.
  • Zilgalvis Jānis. Latvijas muižu klasicisma arhitektūra. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1995., Nr1., - 24.-38. lpp.
  • Dišlere I., Ozola A. Muižas laikmetu griežos : 1900-1939 (Gueter in der Wendezeit : 1900-1939) - Tukuma muzejs: Tukums, 2016., ISBN 978-9934-8463-6-6
  • Ozola Agrita. Muižu stāsti : izstādes katalogs. - Tukuma muzejs: Tukums, 2009., ISBN 978-9934-8036-1-1
  • Ļūļa Ž. Par muižu apbūves centru kompozīcijas paņēmieniem Latvijas teritorijā. // Vasiļjevs J. (atb. red.). Latvijas PSR arhitektūras mantojums. I sējums. Rīga, 1958. 115.-138.lpp.
  • Zilgalvis J. Mācītājmuižas Latvijā. Arhitektūra un kultūrvēsturiskās norises. - Rīga, 2002.
  • Lancmanis I. Latvijas kultūrainava – vācbaltiskais, baltiskais, latviskais. // Literatūra Māksla. Mēs, 1994, 4. novembris, Nr.41.
  • Līne I. Muiža Latvijas laukos. // Lauku Dzīve, 1989, Nr.1, 18.lpp.
  • Spārītis O. Muiža – materiālās kultūras aspekts. // Kultūras Avīze, 1993, Nr.7, 22.-28.lpp.
  • Zilgalvis J. Muižu arhitektūra Latgalē 19.gs. otrajā pusē – 20.gs. sākumā. // Latvijas ZA Vēstis, 1991, Nr.3, 50.-61.lpp.
  • Zilgalvis J. Jauni materiāli par Latgales muižu arhitektūru nesenā pagātnē. // Latvijas ZA Vēstis, 1991, Nr.5, 54.-63.lpp.
  • Zilgalvis J. Latvijas muižu klasicisma arhitektūra. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 1995, Nr.1, 24.-38.lpp.
  • Lancmanis I. Agonija Cērkstē. // Māksla Plus, 2006., Nr.3., 36.-41. lpp.
  • Lancmanis I. Jaunlaicenes muiža jeb atalgotais tikums. // Māksla Plus, 2000., aprīlis/maijs, 6.-9. lpp.
  • Lancmanis I. Aizupes muiža, neparasta vieta. // Māksla Plus, 2005, Nr.2., 41.-47. lpp.
  • Lancmanis I. Lielo namu, bagāto un dižciltīgo kungu parastā greznība… // Māksla Plus, 1997., Nr.3., 64.-66. lpp.
  • Dunsdorfs E. Uksenšernas Vidzemes muižu saimniecības grāmatas: 1624-1654. - Rīga, 1935.

  • Pirang Heinz. Das Baltische Herrenhaus. Teil 1-3. - Jonck und Poliewsky: Riga, 1926.-1930. (nachdr. Harro von Hirschheydt: Hannover-Döhren, 1976-1979)

Resursi internetā par šo tēmu