Atšķirības starp "Neoplatonisms" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Neoplatonisms''' (III gs. p.m.ē.–VI gs.) - dominējošais virziens [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] pastāvēšanas pēdējos gadsimtos, apvienojis savā mācībā [[Pitagorisms|pitagorisma]], [[Aristotelisms|aristotelisma]] un daļēji ari [[Stoicisms|stoicisma]] idejas. Šī laika sabiedrībai raksturīga sakāpināta interese par misticismu, astroloģiju, maģiju ([[neopitagorisms]]), dažādiem sinkrētiskiem reliģiski filosofiskiem tekstiem un mācībām (haldeju orākuli, [[gnosticisms]], [[hermētisms]]). Neoplatonisma mācības atšķirīgais bija ideja par Vienoto, visas esības pirmsākumu, kas stāv pāri esībai un domai un apjēdzams tikai vienotībā ar to (ekstāzē). [[Platons|Platona]] ideju teorija ''neoplatonismā'' izpaudās kā mācība par materiālās pasaules emanāciju (izstarošana, izplūšana) no garīgā pirmssākuma. Matērija ir tikai zemākā pakāpe Visuma hierarhijā, "pasaules dvēseles" emanācija, pār kuru ir "gars", pār kuru savukārt ir "pirmbūtība" jeb "vienīgais". Galējā izziņa sasniedzama ne tik daudz ar pieredzi un prātu, cik ar mistisku ekstāzi. Detalizēti izstrādātā un loģiski pamatotā filosofijas sistēma, kas skaidroja no Vienotā pirmssākuma dzimušo pasaules uzbūves hierarhiju, neoplatonismā bija apvienota ar "komunikācijas ar dieviem" (teūrģijas) maģijas praksi, kas pamatojās pagāniskajā mitoloģijā un reliģiskajos priekštatos. Kā filosofijas skola izveidojās Ēģiptē, Aleksandrijā ([[Amonijs Sakass]],  [[Hipatija no Aleksandrijas|Hipatija]]). [[Plotīns]] nodibināja ''neoplatonisma'' skolu Romā, [[Jamblihs]] - Sīrijā (te vērojama liela pitagorisma ietekme). Pēdējo ''neoplatonisma'' skolu izveidoja [[Prokls]] Atēnās, kur tā pastāvēja līdz 529. gadam. Kā filosofijas virziens, neoplatonisms atšķīrās no citiem ar labi organizētu skolu tīklu, apmācības sistēmu, komentāru un pedagogisko tradīciju. Lielākie neoplatonisma centri bija Roma ([[Porfirijs]], [[Plotīns]]), Jambliha skola Apamejā (Sīrijā), Edesija skola Pergamā, [[Aleksandrijas skola]] ([[Olimpiodors]], [[Joanns Filopons]], [[Simplikijs]], [[Elijs]], [[Davids]]), Atēnas ([[Plutarhs no Atēnām]], [[Sirians]], [[Prokls]], [[Damaskijs]]). [[Pagānisms|pagānisma]] vajāšanu laikā lielākā daļa atlikušo ''antīkās filosofijas'' skolu - t.sk. arī ''neoplatonisma''skolas, - tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām. Pēdējā - Atēnu akadēmija - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo neoplatoniķu pameta valsti, dodoties uz [[Sasanīdu Persija|Persiju]], kur izveidoja [[Gondišapuras Akadēmija|Gondišapuras Akadēmiju]]). Interese par ''antīko filosofiju'' atdzima [[Renesanse]]s laikā, kad sāka intensīvi meklēt un tulkot antīko domātāju darbus, kuri turpmākajos gadsimtos iedvesmoja filosofijas rašanos Eiropā. Jaunākajos laikos dažas ''neoplatonisma'' idejas eklektiski pārņēma [[teozofija]] (XIX gs. sabiedrības dāmām, kas veidoja šīs kustības kodolu, ļoti simpātiska šķita ''neoklatonisma'' koncepcija, ka atklāsme svarīgāka par prātu).
+
'''Neoplatonisms''' (III–VI gs. m.ē.) – šo terminu 17.–18. gs. ieviesa, lai apzīmētu dominējošo virzienu [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] pastāvēšanas pēdējos gadsimtos, kurš balstījās Platona un agrīno platoniķu mācībā ar [[Pitagorisms|pitagorisma]], [[Aristotelisms|aristotelisma]] un daļēji ari [[Stoicisms|stoicisma]] ideju piejaukumu. Neoplatonisma galvenie pamatlicēji – Amonijs Saks, Plotīns, Porfirijs. Šī laika sabiedrībai raksturīga sakāpināta interese par misticismu, astroloģiju, maģiju ([[neopitagorisms]]), dažādiem sinkrētiskiem reliģiski filosofiskiem tekstiem un mācībām (haldeju orākuli, [[gnosticisms]], [[hermētisms]]). Neoplatonisma mācības atšķirīgais bija ideja par Vienu, visas esības pirmsākumu, kas stāv pāri esībai un domai un sasniedzams tikai ekstāzes ceļā. [[Platons|Platona]] ideju teorija neoplatonismā izpaudās kā mācība par visa esošā daudzveidības hierarhisku emanāciju (izplūšanu, aizplūšanu) no Viena. Matērija, vieliskais ir zemākā pakāpe Visuma hierarhijā, kuras augšā ir "Viens", zemāk – "Prāts" ("Viena" pilnvērtīgs attēls un esošo lietu arhetips jeb pirmtēls), tad – "pasaules dvēsele", tad – atsevišķās dvēseles un visbeidzot, pašā lejā – redzamā jeb vieliskā pasaule, matērija. Galējā izziņa sasniedzama ne tik daudz ar pieredzi un prātu, cik ar mistisku ekstāzi. Detalizēti izstrādātā un loģiski pamatotā filosofijas sistēma, kas skaidroja no "Viena" dzimušo pasaules uzbūves hierarhiju, neoplatonismā bija apvienota ar "saziņas ar dieviem" (teūrģijas) maģijas praksi, kas pamatojās pagāniskajā mitoloģijā un reliģiskajos priekštatos. Kā filosofijas skola izveidojās Ēģiptē, Aleksandrijā ([[Amonijs Saks]],  [[Hipatija no Aleksandrijas|Hipatija]]). [[Plotīns]] nodibināja ''neoplatonisma'' skolu Romā, [[Jamblihs]] - Sīrijā (te vērojama liela pitagorisma ietekme). Pēdējo neoplatonisma skolu izveidoja [[Prokls]] Atēnās, kur tā pastāvēja līdz 529. gadam. Kā filosofijas virziens neoplatonisms atšķīrās no citiem ar labi organizētu skolu tīklu, apmācības sistēmu, komentāru un pedagogisko tradīciju. Lielākie neoplatonisma centri bija Roma ([[Porfirijs]], [[Plotīns]]), Jambliha skola Apamejā (Sīrijā), Edesija skola Pergamā, [[Aleksandrijas skola]] ([[Olimpiodors]], [[Joanns Filopons]], [[Simplikijs]], [[Elijs]], [[Davids]]), Atēnas ([[Plutarhs no Atēnām]], [[Sirians]], [[Prokls]], [[Damaskijs]]). [[Pagānisms|pagānisma]] vajāšanu laikā lielākā daļa atlikušo ''antīkās filosofijas'' skolu - t.sk. arī neoplatonisma skolas - tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām. Pēdējā - Atēnu akadēmija - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo neoplatoniķu pameta valsti, dodoties uz [[Sasanīdu Persija|Persiju]], kur izveidoja [[Gondišapuras Akadēmija|Gondišapuras Akadēmiju]]). Interese par antīko filosofiju atdzima [[Renesanse]]s laikā, kad sāka intensīvi meklēt un tulkot antīko domātāju darbus, kuri turpmākajos gadsimtos iedvesmoja filosofijas rašanos Eiropā. Jaunākajos laikos dažas neoplatonisma idejas eklektiski pārņēma [[teozofija]] (XIX gs. sabiedrības dāmām, kas veidoja šīs kustības kodolu, ļoti simpātiska šķita neoplatonisma koncepcija, ka atklāsme svarīgāka par prātu).
  
 
== Literatūra ==
 
== Literatūra ==

Versija, kas saglabāta 2010. gada 23. augusts, plkst. 14.27

Neoplatonisms (III–VI gs. m.ē.) – šo terminu 17.–18. gs. ieviesa, lai apzīmētu dominējošo virzienu antīkās filosofijas pastāvēšanas pēdējos gadsimtos, kurš balstījās Platona un agrīno platoniķu mācībā ar pitagorisma, aristotelisma un daļēji ari stoicisma ideju piejaukumu. Neoplatonisma galvenie pamatlicēji – Amonijs Saks, Plotīns, Porfirijs. Šī laika sabiedrībai raksturīga sakāpināta interese par misticismu, astroloģiju, maģiju (neopitagorisms), dažādiem sinkrētiskiem reliģiski filosofiskiem tekstiem un mācībām (haldeju orākuli, gnosticisms, hermētisms). Neoplatonisma mācības atšķirīgais bija ideja par Vienu, visas esības pirmsākumu, kas stāv pāri esībai un domai un sasniedzams tikai ekstāzes ceļā. Platona ideju teorija neoplatonismā izpaudās kā mācība par visa esošā daudzveidības hierarhisku emanāciju (izplūšanu, aizplūšanu) no Viena. Matērija, vieliskais ir zemākā pakāpe Visuma hierarhijā, kuras augšā ir "Viens", zemāk – "Prāts" ("Viena" pilnvērtīgs attēls un esošo lietu arhetips jeb pirmtēls), tad – "pasaules dvēsele", tad – atsevišķās dvēseles un visbeidzot, pašā lejā – redzamā jeb vieliskā pasaule, matērija. Galējā izziņa sasniedzama ne tik daudz ar pieredzi un prātu, cik ar mistisku ekstāzi. Detalizēti izstrādātā un loģiski pamatotā filosofijas sistēma, kas skaidroja no "Viena" dzimušo pasaules uzbūves hierarhiju, neoplatonismā bija apvienota ar "saziņas ar dieviem" (teūrģijas) maģijas praksi, kas pamatojās pagāniskajā mitoloģijā un reliģiskajos priekštatos. Kā filosofijas skola izveidojās Ēģiptē, Aleksandrijā (Amonijs Saks, Hipatija). Plotīns nodibināja neoplatonisma skolu Romā, Jamblihs - Sīrijā (te vērojama liela pitagorisma ietekme). Pēdējo neoplatonisma skolu izveidoja Prokls Atēnās, kur tā pastāvēja līdz 529. gadam. Kā filosofijas virziens neoplatonisms atšķīrās no citiem ar labi organizētu skolu tīklu, apmācības sistēmu, komentāru un pedagogisko tradīciju. Lielākie neoplatonisma centri bija Roma (Porfirijs, Plotīns), Jambliha skola Apamejā (Sīrijā), Edesija skola Pergamā, Aleksandrijas skola (Olimpiodors, Joanns Filopons, Simplikijs, Elijs, Davids), Atēnas (Plutarhs no Atēnām, Sirians, Prokls, Damaskijs). pagānisma vajāšanu laikā lielākā daļa atlikušo antīkās filosofijas skolu - t.sk. arī neoplatonisma skolas - tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām. Pēdējā - Atēnu akadēmija - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo neoplatoniķu pameta valsti, dodoties uz Persiju, kur izveidoja Gondišapuras Akadēmiju). Interese par antīko filosofiju atdzima Renesanses laikā, kad sāka intensīvi meklēt un tulkot antīko domātāju darbus, kuri turpmākajos gadsimtos iedvesmoja filosofijas rašanos Eiropā. Jaunākajos laikos dažas neoplatonisma idejas eklektiski pārņēma teozofija (XIX gs. sabiedrības dāmām, kas veidoja šīs kustības kodolu, ļoti simpātiska šķita neoplatonisma koncepcija, ka atklāsme svarīgāka par prātu).

Literatūra

  • Neoplatonisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 295. lpp.