Atšķirības starp "Ortega i Gasets Hosē" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Hosē Ortega i Gasets''' (''José Ortega y Gasset'', 1883.-1955.) – domātājs, literāts. | '''Hosē Ortega i Gasets''' (''José Ortega y Gasset'', 1883.-1955.) – domātājs, literāts. | ||
| − | Dzimis Madridē. Andalūzijā jezuītu koledžā tika pilnībā apgūta grieķu un latīņu valoda. 1898. | + | Dzimis Madridē. Bērnību pavadīja El Eskorialā, Kordobā, El Paulo (Malaga) un Madridē. Andalūzijā jezuītu koledžā tika pilnībā apgūta grieķu un latīņu valoda. 1897. gadā Ortega uzsāka mācības Deusto universitātē Bilbao filosofiju, literatūru un tiesībzinātnes. 1898. gadā viņš pārgāja uz Madrides Centrālo Universitāti, bet pēc gada nolēma atteikties no tiesībzinātņu studēšanas, lai pilnībā koncentrētos filozofijas mācībām. 1902. gadā ar izcilību beidza universitāti un 1904. gadā aizstāvēja doktora disertāciju "1000. gada bailes (Vienas leģendas kritika)". 1907. gadā devies uz Vāciju studēt Leipcigas, Berlīnes, Mārburgas universitātēs (Zimmela, Koena, Natorpa lekcijas), kur [[Hartmans Nikolajs|Nikolajs Hartmans]] bija Ortegas mācību un istabas biedrs studentu kopmītnē. 1910.–1936. gados lektors Madrides universitātē, Metafizikas katedrā. No 1902. gada sāka aktīvi publicēties presē. 1923.–1936. gados filozofiskā "Rietumu žurnāla" izdevējs. Kopš 1936. gada Ortega dzīvojs Francijā, Holandē, Argentīnā un Portugālē. Sākot ar 1945. gadu, uz ilgu laiku apmetās Madride un kopā ar Hulianu Mariasu dibināja "Humanitāro zinātņu institūtu", kurā lasīja lekciju kursu "Par vispārējās vēstures jaunu interpretāciju". Lasīja lekcijas arī ASV (1949.), Vācijā un Šveicē (1949. un 1951.), Anglijā (1954.) un pēdējo – Venēcijā 1955. gadā. |
Savos uzskatos balansēja kur starp nīčeāniskas ievirzes [[Dzīves filosofija|dzīves filosofiju]] un [[Eksistenciālisms|eksistenciālismu]]. Interešu centrā pamatā bija sociālas problēmas. Savos darbos "Mākslas dehumanizācija" (1925.) un "Masu sacelšanās" (1929.) definēja "masu sabiedrības" galvenos pamatprincipus. Par "masu sabiedrību" dēvēja to garīgo atmosfēru, kas izveidojās XX gs. pirmajā pusē Rietumos, sabiedriskajiem institūtiem birokratizējoties un tirgus attiecībām pārņemot visu veidu sociālo saskarsmi starp personām, kā rezultātā veidojas sabiedrisku kontaktu sistēma, kurā indivīds vairs ir tikai statists, kā no ārienes uzspiestas lomas izpildītājs, bezpersoniska pūļa anonīma daļiņa. Ortegato uzskatīja par neizbēgamu procesu [[Kapitālisms|kapitālistiskajā]] sabiedrībā, tai attīstoties, un izeju saskatīja jaunas [[aristokrātija|aristokrātiskas]] elites slāņa izveidošanā, tādu personību uznākšanā avanscēnā, kas spēj veikt patvaļīgu "izvēli" un vadās no tieša "vitāla impulsa" ([[Nīče Fridrihs|Nīčes]] "varas gribai" tuva kategorija). Racionālismu uzskatīja par "masu sabiedrībai" raksturīgu un aicināja atgriezties pie pirms tā valdījušā iracionālisma. | Savos uzskatos balansēja kur starp nīčeāniskas ievirzes [[Dzīves filosofija|dzīves filosofiju]] un [[Eksistenciālisms|eksistenciālismu]]. Interešu centrā pamatā bija sociālas problēmas. Savos darbos "Mākslas dehumanizācija" (1925.) un "Masu sacelšanās" (1929.) definēja "masu sabiedrības" galvenos pamatprincipus. Par "masu sabiedrību" dēvēja to garīgo atmosfēru, kas izveidojās XX gs. pirmajā pusē Rietumos, sabiedriskajiem institūtiem birokratizējoties un tirgus attiecībām pārņemot visu veidu sociālo saskarsmi starp personām, kā rezultātā veidojas sabiedrisku kontaktu sistēma, kurā indivīds vairs ir tikai statists, kā no ārienes uzspiestas lomas izpildītājs, bezpersoniska pūļa anonīma daļiņa. Ortegato uzskatīja par neizbēgamu procesu [[Kapitālisms|kapitālistiskajā]] sabiedrībā, tai attīstoties, un izeju saskatīja jaunas [[aristokrātija|aristokrātiskas]] elites slāņa izveidošanā, tādu personību uznākšanā avanscēnā, kas spēj veikt patvaļīgu "izvēli" un vadās no tieša "vitāla impulsa" ([[Nīče Fridrihs|Nīčes]] "varas gribai" tuva kategorija). Racionālismu uzskatīja par "masu sabiedrībai" raksturīgu un aicināja atgriezties pie pirms tā valdījušā iracionālisma. | ||
| 12. rindiņa: | 12. rindiņa: | ||
* [http://www.satori.lv/autors/63/Hose_Ortega_i_Gasets Marks Ņečajevs. Hosē Ortega i Gasets.] | * [http://www.satori.lv/autors/63/Hose_Ortega_i_Gasets Marks Ņečajevs. Hosē Ortega i Gasets.] | ||
| + | * [http://www.satori.lv/raksts/167/Hose_Ortega_i_Gasets/Makslas_dehumanizacija Hosē Ortega i Gasets: Mākslas dehumanizācija. (fragmenti)] | ||
[[Kategorija:O]] | [[Kategorija:O]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 25. augusts, plkst. 11.13
Hosē Ortega i Gasets (José Ortega y Gasset, 1883.-1955.) – domātājs, literāts.
Dzimis Madridē. Bērnību pavadīja El Eskorialā, Kordobā, El Paulo (Malaga) un Madridē. Andalūzijā jezuītu koledžā tika pilnībā apgūta grieķu un latīņu valoda. 1897. gadā Ortega uzsāka mācības Deusto universitātē Bilbao filosofiju, literatūru un tiesībzinātnes. 1898. gadā viņš pārgāja uz Madrides Centrālo Universitāti, bet pēc gada nolēma atteikties no tiesībzinātņu studēšanas, lai pilnībā koncentrētos filozofijas mācībām. 1902. gadā ar izcilību beidza universitāti un 1904. gadā aizstāvēja doktora disertāciju "1000. gada bailes (Vienas leģendas kritika)". 1907. gadā devies uz Vāciju studēt Leipcigas, Berlīnes, Mārburgas universitātēs (Zimmela, Koena, Natorpa lekcijas), kur Nikolajs Hartmans bija Ortegas mācību un istabas biedrs studentu kopmītnē. 1910.–1936. gados lektors Madrides universitātē, Metafizikas katedrā. No 1902. gada sāka aktīvi publicēties presē. 1923.–1936. gados filozofiskā "Rietumu žurnāla" izdevējs. Kopš 1936. gada Ortega dzīvojs Francijā, Holandē, Argentīnā un Portugālē. Sākot ar 1945. gadu, uz ilgu laiku apmetās Madride un kopā ar Hulianu Mariasu dibināja "Humanitāro zinātņu institūtu", kurā lasīja lekciju kursu "Par vispārējās vēstures jaunu interpretāciju". Lasīja lekcijas arī ASV (1949.), Vācijā un Šveicē (1949. un 1951.), Anglijā (1954.) un pēdējo – Venēcijā 1955. gadā.
Savos uzskatos balansēja kur starp nīčeāniskas ievirzes dzīves filosofiju un eksistenciālismu. Interešu centrā pamatā bija sociālas problēmas. Savos darbos "Mākslas dehumanizācija" (1925.) un "Masu sacelšanās" (1929.) definēja "masu sabiedrības" galvenos pamatprincipus. Par "masu sabiedrību" dēvēja to garīgo atmosfēru, kas izveidojās XX gs. pirmajā pusē Rietumos, sabiedriskajiem institūtiem birokratizējoties un tirgus attiecībām pārņemot visu veidu sociālo saskarsmi starp personām, kā rezultātā veidojas sabiedrisku kontaktu sistēma, kurā indivīds vairs ir tikai statists, kā no ārienes uzspiestas lomas izpildītājs, bezpersoniska pūļa anonīma daļiņa. Ortegato uzskatīja par neizbēgamu procesu kapitālistiskajā sabiedrībā, tai attīstoties, un izeju saskatīja jaunas aristokrātiskas elites slāņa izveidošanā, tādu personību uznākšanā avanscēnā, kas spēj veikt patvaļīgu "izvēli" un vadās no tieša "vitāla impulsa" (Nīčes "varas gribai" tuva kategorija). Racionālismu uzskatīja par "masu sabiedrībai" raksturīgu un aicināja atgriezties pie pirms tā valdījušā iracionālisma.
Literatūra par šo tēmu
- Okams Viljams. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 308. lpp.
